Par mobingu skolās ir jārunā

Nesen Ventspils 6. vidusskolā piedzīvota nepatīkama situācija: 8. klases skolniece mēģinājusi nolēkt no skolas trīsstāvu ēkas jumta. Skolas direktore Zanda Bite apstiprina, ka šāds gadījums ir bijis. Par laimi, skolnieces nodomu izdevies novērst, pateicoties tam, ka kāds no skolēniem ieraudzīja meiteni uz jumta un nekavējoties ziņoja par to pieaugušajiem. Iemeslus, kāpēc meitene nolēma uzkāpt uz jumta un grasījās nolēkt, tagad cenšas noskaidrot gan tiesībsargājošās iestādes, gan mediķi.

Skolas direktore kategoriski noraida pieņēmumu, ka skolā būtu izplatīta pastāvīga atsevišķu skolēnu emocionāla vajāšana. Tāpat viņa norādīja, ka meitenei no pedagogu puses tiek veltīta īpaša uzmanība jau vairāku gadu garumā. «Mēs strādājam arī ar šo gadījumu. To, kāpēc meitene tā rīkojās, noskaidro speciālisti,» piebilda Zanda Bite. Notikušā detaļas direktore neatklāja, atsaucoties uz personīgās informācijas aizsardzību. To, vai pret meiteni skolā varēja būt vērsta psiholoģiskā vardarbība, skolas direktore nevarēja ne apstiprināt, ne noraidīt. «Mēs runājam ar visām iesaistītajām pusēm un sadarbojamies ar visām institūcijām, kas pieejamas mūsu pilsētā, piesaistām speciālistus,» piebilda Bite. Skolēniem un pedagogiem skolā sniedz palīdzību psihologs, sociālais pedagogs un atbalsta grupa.

Redakcijas rīcībā ir informācija, ka vismaz divas 6. vidusskolas audzēkņu ģimenes pagājušajā nedēļā vērsušās pašvaldībā ar lūgumu nodrošināt psihologu konsultācijas viņu bērniem, kuri skolā cieš no psiholoģiskās vardarbības. «Ir atsevišķas situācijas, kas prasa izvērtēšanu un attiecīgu rīcību,» atzīst Izglītības pārvaldes vadītāja Jana Bakanauska. Viņa ir informēta par gadījumu, kad meitene mēģinājusi nolēkt no skolas ēkas jumta. «Izmeklēšanai ir piesaistīti speciālisti, kuri izvērtē gan šo konkrēto gadījumu, gan turpmākās preventīvās darbības, lai šādus gadījumus novērstu,» skaidroja Bakanauska. Vaicāta, vai Izglītības pārvaldi satrauc psiholoģiskais klimats 6. vidusskolā, Bakanauska atbildēja, ka katrā izglītības iestādē ir savi izaicinājumi, un uzslavēja 6. vidusskolu par aktīvu sadarbošanos ar pilsētas dienestiem.

Profesionāļi mobingu jeb psiholoģisko vardarbību sabiedrībā neuzskata par kaut ko jaunu un iepriekš nebijušu. Psiholoģe Diāna Zande uzsver, ka dati par pirmajiem mobinga pētījumiem parādījušies pagājušā gadsimta 70.–80. gados Zviedrijas skolās. Arī Latvijā šai parādībai ir sava vēsture. Kā piemēru psiholoģe min Jāņa Poruka stāstu Kauja pie Knipskas, kas uzrakstīts 19. gadsimta beigās. Mūsdienās jaunu impulsu mobingam devušas informācijas tehnoloģijas, kurām ir arī negatīvas blaknes, gan iemācot vardarbību, gan ļaujot izmantot internetu publiskam un nesodītam psiholoģiskajam teroram.

Pieaugušajiem ir jāpalīdz bērniem

Diāna Zande, psiholoģe:
– Atsevišķi gadījumi, kad viens skolēns vai grupa morāli vai fiziski uzbrūk klasesbiedram, vēl nav mobings. Par mobingu var runāt, ja uzbrukumi ir regulāri. Uzbrucējam vienmēr ir lielāka vara nekā tam, kurš pakļauts uzbrukumam. Mobinga upurim – vai tas ir bērns, vai pieaugušais – nav iespēju aizstāvēties. Pastāvīgas vajāšanas upuris jūtas aizvien sliktāk un sliktāk.

Mobingā vienmēr ir vairākas iesaistītās puses: tas, kurš uzbrūk, tas, kuram uzbrūk, un liecinieki – tie, kuri stāv malā un vēro, neaizstāvot upuri. Visbriesmīgākais ir tas, ka pieaugušie, kā likums, nezina to, ka viņu bērni skolā cieš no vardarbības. Bērni to neatklāj, jo baidās, ka būs tikai sliktāk un vardarbība pastiprināsies. Savukārt tie, kuri vēro, baidās ziņot, ka viņu klasē notiek kaut kas tāds, lai paši nekļūtu par mobinga upuriem.

Izbeigt morālo un fizisko vajāšanu skolās ir pieaugušo pienākums. Pietiks visu norakstīt uz bērnu vecumu, aizbildinoties, ka reti kurš tajos gados nav kāvies! Godīgi jāatzīst, ka bērni mēdz būt vardarbīgi cits pret citu un ka tas nav pieļaujams! Vecāki un skolotāji – tie, kuri bērnus redz katru dienu, – noteikti ievēros, ka bērns pēkšņi ieraujas sevī, sāk sliktāk mācīties, biežāk slimot vai sūdzēties par sāpēm, izvairīties no publiskiem pasākumiem, izskatās nomākts, bieži raud, negrib iet uz skolu, kļūst dusmīgs. Pieaugušajiem ir jāpamana jebkuras izmaiņas bērna uzvedībā.

Ne mazāk svarīgi arī runāt ar bērniem. Atrast tam laiku un uzklausīt savus bērnus. Ja noskaidrojas, ka skolā vai klasē tiešām novērojama vardarbība, nepieciešams stingri un viennozīmīgi pret to cīnīties un skaļi paust, ka vardarbība ir nepieļaujama un tiek nosodīta! Vecākiem un skolotājiem ir jābūt vienotiem savā apņēmībā palīdzēt bērniem. Turklāt palīdzība vajadzīga ne tikai vardarbības upuriem, bet arī tiem, kuri klusējot stāv malā, un bieži vien – arī tam, kurš pats ir vardarbīgs.