Blogi

  • Tie tur 0

    Nu jau četru vasaru attālumā augusta pievakare, kurā bariņš ļaužu sasēda ap ugunskuru un, malkojot Sagan dalya, baudīja kādas ceļotājas stāstus par Altaja kalnu takās pieredzēto. Katrs no klātesošajiem izvilka pa fotogrāfijai. Man tika attēls ar Sibīrijas dziednieku vēstījumu, ka fiziskā ķermeņa kaišu saraksts ir cilvēka sašķeltās apziņas atspulgs. Altajs ir ar mani līdz pat šai dienai – īpatnēji rūgtais, uzmundrinošais kalnu rododendru augs kļuvis arī par mūsmāju ciemiņu iecienītu padzērienu. Tēja jušanai. Un mirkļiem, kad pazaudējos pasaules dažādībā. Nu, piemēram, tādam – kā vakardienas rīts.

  • Piliens jūrā 0

    Īsi pirms vēlēšanām valdība kā dāvanu iedzīvotājiem pasniedza lēmumu uz laiku atteikties no OIK. Šāda valdības rīcība tiek pozicionēta gan kā sen definētas problēmas risinājums, gan kā atbalsts energokrīzē. Taču patiesībā šī ir tikai zobu sāpju mazināšana uz mirkli, ne problēmas risinājums.

  • Par tiem, kas mums līdzās 1

    Šogad vairāk nekā iepriekš esmu aizdomājies, cik daudz pasaulē ir nežēlības, cietsirdības un sāpju. Ziņu virsrakstos joprojām dominē karš Ukrainā, kur iet bojā nevainīgi iedzīvotāji. Nesen lasīju, ka Ukrainā nogalināti vismaz 353 bērni.

  • Skolai gatavi? 0

    Šis jautājums kaut kad ap vasaras beigām liek uz mirkli sastingt asinīm ne vienam vien skolasbērna vecāka dzīslās. Man šo liktenīgo frāzi miesīga radiniece pirmo reizi šogad pajautāja kaut kad augusta pirmajās dienās. Šķiet, tobrīd palūkojos uz viņu kā uz vājprātīgo. Kad sarunās ar citiem vecākiem ieskanas šis jautājums, līdzīgus skatienus var redzēt arī no viņiem. Kad aizrunājas tālāk un dziļāk, kļūst skaidrs, ka bailes, trauksme un izmisums rodas, ne tikai domājot par izaugušām kājām, sarāvušamies kreklu piedurknēm, burtnīcām un trejdeviņiem lineāliem.

  • Ātrā mode 3

    Eksistē tāds apzīmējums kā ātrā mode, kas ir otrais lielākais pasaules piesārņotājs aiz naftas industrijas. Terminu izmanto, lai aprakstītu ļoti ienesīgu biznesa modeli, kas reaģē uz masu pieprasījumu. Industrija strauji attīstījās 20. gadsimta nogalē, kad apģērba ražošana kļuva lētāka un masveidīgāka, pateicoties jauniem materiāliem un loģistikas ķēdēm. Tajā apģērba dizaini un modeļi bieži tiek mainīti, pielāgojoties masu gaumēm, bet ir arī dominējošās sezonālās tendences.

  • Šurp grāmatas, šurp datorus… 1

    Konferences Izglītības radars, par kuru jums, lasītāji, sīkāk pavēstījām laikraksta piektdienas numurā, plenārsēdē uzstājās izglītības jomas pārstāvji un eksperti, kas darbojas digitālo tehnoloģiju jomā. Konferences tēma – Digitālā ekosistēma izglītības telpā – šodien ir īpaši aktuāla.

  • Piepildīt glāzi 0

    Vēl ir augusts un gribas, muguru atliecot, stāvēt un raudzīties smagajā ābelē kā svētajā un neko vēl nepiesaukt. Varētu vērties mūžīgi, bet – tās mušas! Kā jau vasaras beigās ierasts, mušu ir daudz. Tās pamanās ielīst istabā, sildās saulē, pie datora ventilācijas restītes, pat pie ūdens boilera sarkanās gaismiņas. Saberzē kājas, piegludina spārnus un grib tikai vienu – turpināties.

  • Ilgi un laimīgi 0

    Pagājušās pietdienas laikraksta pirmajā lapā laimīgi smaida pāris, kurš tieši tajā dienā atzīmēja savu kāzu 55. jubileju, kas tiešām ir ievērojams skaitlis. Citiem pat līdz šādam gadu skaitlim vēl neizdodas tikt galā ar sevi, atrast savus dzīves mērķus un kur nu vēl otro pusīti, bet šie cilvēki ir atraduši viens otru un pratuši šo nepieciešamību būt viens otram saglabāt tik ilgus gadus.

  • Bēgt nedrīkst karot 4

    Komatus virsrakstā katrs var salikt pats. Pēc savas pārliecības. Es liktu pirms karot.

  • Ka tik pašam labi 8

    Kopš 24. februāra pasaulē daudzas lietas vairs neiet vecajās sliedēs, daudzas lietas tiek pārvērtētas, skatītas un uztvertas citādāk. Gribot negribot biezā slānī savilkušās sarkanās līnijas, kuras vairs pārkāpt nedrīkst. Vismaz līdz jauniem notikumu pavērsienam. Tomēr pastāv arī cits viedoklis...

  • Ar nodomu vien par maz 0

    No 1. jūlija Latvijā ievērojami samazinās atbalsts Latvijā esošajiem Ukrainas bēgļiem, kuri pie mums nonākuši, bēgot no kara. Pašvaldības gaida no valdības precīzu un skaidru kompensācijas mehānismu bēgļu izvietošanai un cita veida palīdzībai. Savukārt valdība paliek uzticīga savam stilam – apsolīt, skaļi paziņot, ka «naudas ir tik daudz kā nekad», tomēr vienlaikus aizmirstot visu rūpīgi saskaitīt.

  • Zemenes savā kastītē 0

    Nupat esam nosvinējuši vasaras saulgriežus un Jāņus. Tas ir brīdis, kad kopā ar dabu esam visciešāk, kad apzināmies, cik nozīmīgs mums ir dabas dotais spēks.

  • Atrast svētku sajūtu 1

    Tūlīt, tūlīt visā Latvijā un gribas domāt, arī ārpus robežām, tiks svinēti, manuprāt, skaistākie gada svētki – Līgosvētki. Kaut kā jau daudzus gadus personīgi man ir pazudusi ne tikai šo, bet arī citu svētku svinēšanas sajūta. Šogad ar lielām cerībām došos sevī atjaunot Līgosvētku burvību!

  • Personīgais kantainais viziums 5

    Runā, ka cilvēks var pierast pie visa kā – gan pie labiem apstākļiem un lielām iespējām, gan pie krietni sliktākām lietām. Mana pārliecība vienmēr bijusi, ka labāk ir, ja pieradums veidojas ap kaut ko labu, piemēram, sakārtotu vidi. Mums, ventspilniekiem, tāda iespēja ir dota, tāpēc pārsteidz, ka netrūkst ļaužu, kuriem joprojām ir labāk, ja neko nebūvē, nekas nenotiek.

  • Urd un gruzd 0

    Kāda krieviski runājoša sieviete man nesen jautāja par mūsu Livonijas ordeņa pili, kas to cēlis utt., es, protams, steidzu skaidrot, ka Livonijas ordeņa pili Ventspilī cēluši vācu bruņinieki kā cietoksni jauniekarotajās teritorijās, ka tā rakstu avotos pirmoreiz minēta 1290. gadā un ka šis gads tiek uzskatīts arī par Ventspils dibināšanas gadu. Es stāstu, taču mani nepamet sajūta, ka katrs mans krieviski izrunātais vārds – karš, karavīrs, iekarot, cietoksnis – liek viņas acīm izmisīgi lūkoties manī. Un es apjūku, jo nevaru šos vēstures notikumus uz burvju mājienu pārvērst kādā stāstā par mieru, saticību un mīlestību.

  • Sazemēties 0

    Iestājoties pavasarim, rokas un sirds iegrimst dārzā. Jau janvāris, kad dienas pamazām tapa gaišākas, bija kā apsolījums, ka pavasaris tuvojas, ka gada skaistākais laiks vairs nav aiz kalniem. Ap to laiku nu jau ik gadu atskan draudzenes atgādinājums, ka laiks sēt pelargonijas. Līdz ar sīkajām sēkliņām, ko guldu mazajā dēstu podiņā, es sēju prieku. Ar to brīdi sākas brīnuma gaidīšana. Uz palodzes lēnām dīgst puķu un dārzeņu sēklas, un lēnām plaukst prieks par pavasari, par esību, par pasauli.

  • Pēdējie laiki 0

    Acis kļūst par vienu no Stiklu purviem, kad aiz Annahites pamatskolas pedagoga Edgara Mihņēviča aizveras redakcijas auto durvis. Paliekam divatā ar fotogrāfu Kristapu Anškenu un es pasaku to arī skaļi: Kā gribas raudāt. Visvairāk laikam par tām 50 krūmmellenēm, 50 cidonijām, 25 upeņu krūmiem, kas iestādīti pērn, un šopavasar atjaunotajiem stādījumiem braucamceļa malā.

  • Kurš gludina galdautu? 0

    Lai arī saule ar savu siltumu vēl nedalās pārlieku dāsni, pavasaris ir tā labi ieskrējies. Lauki, dārzi un mauriņi sazaļojuši, grāvmalās lazdas, alkšņi un kārkli lēnām savu stafetes kociņu ziedēšanā nodod pirmajām, drosmīgajām pienenēm. Bērzu zarus pārklājusi sulīgi zaļa pirmo lapiņu migla.

  • Ārpus ikdienas 0

    Pēdējā laikā Latvijā, Eiropā un, iespējams, arī citviet pasaulē, šķiet, piedzīvojam pārgājienu tūrisma atdzimšanu. Varbūt tas nav populārs ļoti plašās masās, taču jūtams, ka arvien vairāk cilvēku par to interesējas un top arī atbilstoša infrastruktūra. Gan jau arī pandēmijas radītie ierobežojumi kalpojuši tam, ka cilvēki no jauna atklājuši dažāda veida pastaigas dabā.

  • Par vareņikiem un ne tikai 3

    Pēc grūtas brīvprātīgo darba dienas Ukrainas atbalsta centrā saņēmām uzaicinājumu doties vakariņās pie atbraukušajām ukraiņu sievietēm Ventspils Augstskolas kopmītnēs. Vakariņu galdā tika celts tradicionālais Ukraiņu ēdiens – vareņiki. Jāpiebilst, ka pirmo reizi iepazinu šo ēdienu!