Nu jau četru vasaru attālumā augusta pievakare, kurā bariņš ļaužu sasēda ap ugunskuru un, malkojot Sagan dalya, baudīja kādas ceļotājas stāstus par Altaja kalnu takās pieredzēto. Katrs no klātesošajiem izvilka pa fotogrāfijai. Man tika attēls ar Sibīrijas dziednieku vēstījumu, ka fiziskā ķermeņa kaišu saraksts ir cilvēka sašķeltās apziņas atspulgs. Altajs ir ar mani līdz pat šai dienai – īpatnēji rūgtais, uzmundrinošais kalnu rododendru augs kļuvis arī par mūsmāju ciemiņu iecienītu padzērienu. Tēja jušanai. Un mirkļiem, kad pazaudējos pasaules dažādībā. Nu, piemēram, tādam – kā vakardienas rīts.