Blogi

Brīnumu pilnais Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir piepildīts ar prieku, cerībām un labestību. Šajā laikā varbūt arī tiešāk un intensīvāk izjūtam iekšēju personisku vajadzību un patiesu, nesavtīgu vēlmi palīdzēt un dāvināt prieku citiem.

Ir sākusies parakstu vākšana referenduma rīkošanai pret grozījumiem Notariāta likumā, ar ko tiek ieviesta jauna veida attiecību reģistrēšana divu fizisku personu starpā jeb partnerība. Parakstu vākšana turpināsies līdz 5. janvārim. Ja neizdosies savākt aptuveni 155 tūkstošus parakstu, referendums nenotiks un grozījumi stāsies spēkā.

Saziņa – tā ir ne tikai informācijas apmaiņa, tā ir arī iespēja iegūt visu nepieciešamo informāciju, vajadzīgo atbalstu, ļaujot nepazaudēt sevi un būt pārliecinātam, ka ieplānotās darbības un rīcība, kas tiks veiktas, būs pareizas. Bet, kā būt, ja šāda komunikācija izpaliek? Rodas nedrošība un neziņa. Domāju, ar šo sajūtu sastapās daudzi teātra nama apmeklētāji, kas bija devušies uz Dailes teātra izrādi Retrīts pagājušajā nedēļā.

Investīcijas saules un vēja parkos, lētāka enerģija un potenciāli arī jaunas rūpnīcas un darba vietas mūspuses cilvēkiem ir cerīgi karogi pandēmijas un kara mākoņu iekrāsotajās debesīs. Izaicinošs laikmets, kurā ir jāspēj gan racionāli rēķināt un prognozēt, gan ar sirdi sajust iespējami labāko scenāriju sabiedrībai kopumā. No vienas puses, it kā ir visi priekšnoteikumi, lai tas notiktu, taču – dzīvē viss ir savādāk. Investoru balsis ir skaļas, bet vietējās inteliģences pārstāvjus, kas Popes un Jūrkalnes gadījumā runā par ainavu kā nacionālu vērtību, Ventspils novada pašvaldība neņem vērā.

Teātra pasaulē šis ir ražas laiks – tikko, kā jau ierasts, Latvijas teātra dižgara Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā pasniegtas Spēlmaņu nakts balvas, godinot izcilākos sniegumus profesionālā teātra mākslā iepriekšējā sezonā.

Daudzu cilvēku dzīvē ir bijuši notikumi, kas sadala realitāti pirms un pēc, kad nāk apziņa: tā, kā bija agrāk, nebūs vairs nekad. Pirms desmit gadiem, 2013. gada 21. novembrī, 54 Latvijas ģimenes zaudēja savus tuviniekus zem veikala Maxima iebrukušā jumta Zolitūdē. Bija noticis prātam neaptveramais: pēc darba dienas cilvēki iegāja veikalā pēc produktiem ģimenes vakariņām un neatgriezās.

Pagājušajā nedēļā Livonijas ordeņa pilī atklāja izstādi, kas stāsta par ventspilnieču drēbju skapju saturu pagājušā gadsimta 50.–80. gados. Jāatzīst, ka jau atklāšanas dienā šī izstāde raisīja gana lielu ventspilnieku interesi. Mode cilvēkos atklāj dažādas emocijas.

Patriotisma mēnesī vairāk nekā citkārt aizdomājamies par piederības sajūtu. Par piederību savai tautai, savai valstij, savai pilsētai. Man, dzimušam un augušam ventspilniekam, vienmēr ir licies būtiski domāt par savu pilsētu un interesējis, kā laika gaitā Ventspils ir augusi, attīstījusies un mainījusies.

Katrs, kurš kaut reizi ir klausījies kādu lekciju par pārmaiņu vadību, būs dzirdējis klasisko atziņu, kuras efektivitāte praksē pierādīta jau pirms gadsimta – lai pārmaiņas būtu sekmīgas, tajās jāiesaista tie cilvēki, kurus tās skar.

Paturpinot kolēģes Dagnijas Drungilas viedokļa slejā aizsākto tēmu par mobilo telefonu lietošanu skolās, – mani pirms kāda laika aizķēra Dailes teātra aktrises Dārtas Danevičas piedzīvotais monoizrādes Zēni nav meitenes laikā, kur galveno lomu nemanot pārņēma kāds skatītājs, kurš nebija izslēdzis savu telefonu.

Daudzas skolas šoruden pārskatījušas iekšējās kārtības noteikumus tieši jautājumos par mobilo telefonu lietošanas ierobežošanu skolēniem. Novērojumos, ka skolēni daudz laika pavada, skatoties viedtālrunī, un tādēļ nespēj koncentrēties mācībām, dalījušies gan pedagogi, gan tā sabiedrības daļa, kas kaut kādā mērā saistīta ar izglītību.

Ventspils novada dome klusiņām izsludinājusi publisko apspriešanu saistošo noteikumu projektam Ventspils novada pašvaldības nolikums. Paziņojums nopublicēts dziļi novada interneta mājaslapas pagrabos, tik dziļi, ka cilvēkam parastajam – neatrast. Taču dokuments paredz nopietnas pārmaiņas ikviena novadnieka dzīvē.

Starp šīs nedēļas aktualitātēm pamanīju arī ziņu, ka platformā Manabalss.lv tiek vākti paraksti par personīgo viedierīču izmantošanas aizliegumu sākumskolās un pamatskolās, lai bērni vairāk koncentrētos mācībām. Šāds jauninājums paaugstinātu skolēnu uzmanību un sekmes un mazinātu nelabvēlīga un kaitīga satura patērēšanu sociālajos tīklos.

Kad top šis viedoklis, aiz loga trako negants vējš. Tam palīgā nāk arī smagas lietus lāses. Līdz šim siltuma noturētais un saglabātais dabas skaistums pamazām iegūst citu lietu kārtību. Lai kā negribas ticēt, rudens tomēr ir pienācis. Un līdz ar rudens iestāšanos līdztekus daudzām citām dienas kārtībā iekļautām lietām nevajadzētu piemirst par savu iemīļoto laikrakstu un žurnālu abonēšanu nākamajam gadam. Ļoti ceram, ka to vidū būs arī Ventas Balss.

Aizvadītās nedēļas lielākais notikums Latvijā bija jaunās valdības apstiprināšana. Kā cilvēks, kas cenšas sekot līdzi notikumiem politikā, piektdienas rītā pieslēdzos tiešraidei no Saeimas nama, kur bija paredzēts lemt par jaunās valdības apstiprināšanu.

Pagājušajā nedēļā, saulainā piektdienas rītā dodos uz Rakstnieku māju, kur sarunāta tikšanās ar divām šā mēneša rezidentēm – Cipi Kelleri un Dinu Markonu. Abas ir ebreju izcelsmes sievietes.

Nemanot vasara pietuvojusies brīdim, kad savu pienākumu pildīšanas stafetes kociņu tā sagatavojusies nodot rudenim, lai nākamais gadalaiks godam uzsāktu savu darbu. Ja tā padomā, tad vasara šogad, šķiet, bija īpaši centīga.

Ikš, kakš, kuolm, nēļa, vīž, kūž, seis, kōdõks, īdõks, kim, – es bērnībā skaitu līdz desmit, atkārtojot pēc savas omammas Elzas teikto lībiešu valodā. Kad mēs braucam uz kapu svētkiem Lielirbē, ar īpašu atļauju viņa un citi seno zvejniekciemu pēcteči tiek ielaisti slēgtajā armijas zonā.

Jaunie elektrības sadales tarifi nepatīkami pārsteiguši daudzus. Jau iepriekš tika ziņots, ka no 1. jūlija Latvijā vidēji par trešdaļu pieaugs elektroenerģijas sadales un pārvades tarifi– proti, attiecīgi par 32% un 36%, tāpēc nevar teikt, ka jaunie elektrības rēķini mūs ir pārsteiguši pilnīgi nesagatavotus.

Kā sulīgs ķirsis tu iekrīti man saujā, kad vasarās skrienu pa tavām ieliņām. Un tomēr – cik klātesoša, cik apzināta es spēju būt savā mīlestībā uz tevi, pilsēta mana? Reizēm tu esi kā tumša un mitra ala ar reibinošām smaržām, reizēm – pavisam parasta un mūsdienīga siltumnīca ar garšaugiem. Tu mirdzi kā dimants – ventspilnieku roku slīpēta un gādīgi uzturēta.