Izrāde par empātiju

Tā nu spuraini pusaudži empātijas stundu caur šo grāmatu apgūst jau otrajā paaudzē. Savukārt valmieriešu izrāde ir iekļauta programmā Skolas soma, un tas nozīmē, ka biļetes uz izrādi izglītības iestādes var iegādāties par pieejamāku cenu un parasti zāles ir tik pilnas, ka adatai nav kur nokrist.

Mana astotklasniece kopā ar citiem klasesbiedriem izrādi gaidīja jau kopš ziemas brīvlaika, kad skolotāja, pamanījusi, ka gaidāma izrāde pēc nesen klasē lasītas un pārrunātas grāmatas motīviem un apspriežoties ar vecākiem, nopirkusi biļetes. Tie mazie skolas izbraucieni, kaut vai tepat, ap stūri, rada satraucošu kņudoņu pakrūtē arī šai paaudzei. Gaidītā diena pienāk. Pēc izrādes saņemu ziņu no meitas ar palīgā saucienu un lūgumu atbraukt uz teātra namu, gaidīšot ģērbtuvē, ar košļeni matos. Nolieku visu pie malas un skrienu. Jūras vārtu ģērbtuvēs redzu sava bērna izmisuma asaru pilnās acis un skolotājas noraizējušos seju. Izrādās, – tieši pirms otrā cēliena zālē sēdošie sajutuši no balkona neparastu, sīku, grūti nosakāmu objektu lietu. Mana meita manījusi kaut ko iekrītam matos, un sataustījusi, ka tā ir silta, tikko no kādas mutes izspļauta košļājamā gumija. Kauns mijies ar pretīguma izjūtu, košļene pagaro matu īpašniecei bija pielipusi gandrīz pie pašas ādas un iztēlē viņa jau redzējusi neizbēgamu matu robu pakausī. Vēlāk klasesbiedri stāsta, ka redzējuši arī pašus spļāvējus, bariņu pusaugu zēnu. Skolotāja saka, ka šoreiz skatītāji zālē uzvedušies īpaši slikti – daudzi bijuši treniņtērpos, kapucēm galvā, izrādes laikā bieži gājuši ārā no zāles un nākuši atpakaļ, nesagaidot, kad aktieri paklanīsies, jaunieši cēlušies kājās. «Kaut kas šajā pasaulē vairs nav kārtībā,» vēlāk skolotāja atraksta ziņu un lūdz, vai var par notikušo uzrakstīt avīzē. Arī no meitas saņemu atļauju.

Košļeni meitai no matiem izņēmu redakcijas pagalmā, ar sniega palīdzību to sastindzinot, un uzmanīgi, pa dažiem matiņiem vien, atbrīvojot prāvo šķipsnu no pretīgā lipekļa. Vienlaikus domājot par smejošo muti, kas to košļājusi, ņirdzīgā smaidā atņirgtajiem zobiem un bara instinktu. Cilvēks ir sociāla būtne. Savs bars mums vajadzīgs ne tikai izdzīvošanas dēļ, – tieši mijiedarbojoties vienam ar otru, mēs spējam saglabāt cilvēcību. Skolas soma teātra ļaužu vidū kļuvis teju par lamuvārdu un ne jau tāpēc, ka programma būtu peļama. Mūsu bērni barā nevalda pār saviem instinktiem, bet skolotāju palīgā saucienus sadzirdam arvien mazāk.