Es skatos uz savu krūzi. Tajā ir plaisa. Negribu to izmest, jo šī krūze ir lieciniece prieka mirklim. Tā mēs darām, vai ne? Ieķeramies lietās, cilvēkos, aizvainojumos. Krājam vecās īsziņas, kuras nekad nepārlasīsim, sargājam drēbes, kurās nekad vairs neielīdīsim, un glabājam atvilktnēs lietas, kas gan jau kādreiz noderēs. Bet patiesībā tās tikai aizņem vietu šodienai.
13.04.2026, 08:37
Gatavība pārmaiņām
Manos studiju laikos runāja par to, ka mēs dzīvosim informācijas sabiedrībā, kur galvenā loma ir tehnoloģijām, kas veicina informācijas izmantošanu visās...
31.03.2026, 09:39
Klusā krīze
Par jauniešu mentālo veselību Latvijā runā pārāk maz un pārāk klusi. Tikmēr realitāte rāda, ka arvien vairāk pusaudžu un jauniešu izjūt trauksmi,...
25.03.2026, 16:27
Viedtālruņi aiz atslēgas
Pagājušajā gadā stājās spēkā aizliegums skolās lietot mobilos telefonus līdz 6. klasei, bet nu jau Saeimā pieņemts nākamais solis – no nākamā...
09.03.2026, 14:31
Kontrasta vērtība
Pēdējos gados bijām pieraduši pie ziemām, kas vairāk atgādināja garu novembri. Sniegs uz brīdi uzkrīt, uzreiz nokūst, sals uznāk, bet ne uz ilgu laiku, un...
03.03.2026, 10:13
Sniegam kūstot
Ir pagājuši četri gadi. Īsais mēnesis aizsteidzas. Meteņi, Masļeņica, priecīgas sporta un mūzikas ziņas. Sniegs kūst, saule spīd, smagās drēbes drīz varēs...