Blogi

Nupat esam nosvinējuši vasaras saulgriežus un Jāņus. Tas ir brīdis, kad kopā ar dabu esam visciešāk, kad apzināmies, cik nozīmīgs mums ir dabas dotais spēks.

Tūlīt, tūlīt visā Latvijā un gribas domāt, arī ārpus robežām, tiks svinēti, manuprāt, skaistākie gada svētki – Līgosvētki. Kaut kā jau daudzus gadus personīgi man ir pazudusi ne tikai šo, bet arī citu svētku svinēšanas sajūta. Šogad ar lielām cerībām došos sevī atjaunot Līgosvētku burvību!

Runā, ka cilvēks var pierast pie visa kā – gan pie labiem apstākļiem un lielām iespējām, gan pie krietni sliktākām lietām. Mana pārliecība vienmēr bijusi, ka labāk ir, ja pieradums veidojas ap kaut ko labu, piemēram, sakārtotu vidi. Mums, ventspilniekiem, tāda iespēja ir dota, tāpēc pārsteidz, ka netrūkst ļaužu, kuriem joprojām ir labāk, ja neko nebūvē, nekas nenotiek.

Kāda krieviski runājoša sieviete man nesen jautāja par mūsu Livonijas ordeņa pili, kas to cēlis utt., es, protams, steidzu skaidrot, ka Livonijas ordeņa pili Ventspilī cēluši vācu bruņinieki kā cietoksni jauniekarotajās teritorijās, ka tā rakstu avotos pirmoreiz minēta 1290. gadā un ka šis gads tiek uzskatīts arī par Ventspils dibināšanas gadu. Es stāstu, taču mani nepamet sajūta, ka katrs mans krieviski izrunātais vārds – karš, karavīrs, iekarot, cietoksnis – liek viņas acīm izmisīgi lūkoties manī. Un es apjūku, jo nevaru šos vēstures notikumus uz burvju mājienu pārvērst kādā stāstā par mieru, saticību un mīlestību.

Iestājoties pavasarim, rokas un sirds iegrimst dārzā. Jau janvāris, kad dienas pamazām tapa gaišākas, bija kā apsolījums, ka pavasaris tuvojas, ka gada skaistākais laiks vairs nav aiz kalniem. Ap to laiku nu jau ik gadu atskan draudzenes atgādinājums, ka laiks sēt pelargonijas. Līdz ar sīkajām sēkliņām, ko guldu mazajā dēstu podiņā, es sēju prieku. Ar to brīdi sākas brīnuma gaidīšana. Uz palodzes lēnām dīgst puķu un dārzeņu sēklas, un lēnām plaukst prieks par pavasari, par esību, par pasauli.

Acis kļūst par vienu no Stiklu purviem, kad aiz Annahites pamatskolas pedagoga Edgara Mihņēviča aizveras redakcijas auto durvis. Paliekam divatā ar fotogrāfu Kristapu Anškenu un es pasaku to arī skaļi: Kā gribas raudāt. Visvairāk laikam par tām 50 krūmmellenēm, 50 cidonijām, 25 upeņu krūmiem, kas iestādīti pērn, un šopavasar atjaunotajiem stādījumiem braucamceļa malā.

Lai arī saule ar savu siltumu vēl nedalās pārlieku dāsni, pavasaris ir tā labi ieskrējies. Lauki, dārzi un mauriņi sazaļojuši, grāvmalās lazdas, alkšņi un kārkli lēnām savu stafetes kociņu ziedēšanā nodod pirmajām, drosmīgajām pienenēm. Bērzu zarus pārklājusi sulīgi zaļa pirmo lapiņu migla.

Pēdējā laikā Latvijā, Eiropā un, iespējams, arī citviet pasaulē, šķiet, piedzīvojam pārgājienu tūrisma atdzimšanu. Varbūt tas nav populārs ļoti plašās masās, taču jūtams, ka arvien vairāk cilvēku par to interesējas un top arī atbilstoša infrastruktūra. Gan jau arī pandēmijas radītie ierobežojumi kalpojuši tam, ka cilvēki no jauna atklājuši dažāda veida pastaigas dabā.

Pēc grūtas brīvprātīgo darba dienas Ukrainas atbalsta centrā saņēmām uzaicinājumu doties vakariņās pie atbraukušajām ukraiņu sievietēm Ventspils Augstskolas kopmītnēs. Vakariņu galdā tika celts tradicionālais Ukraiņu ēdiens – vareņiki. Jāpiebilst, ka pirmo reizi iepazinu šo ēdienu!

Nesen iesaistījos brīvprātīgajos, kas palīdz šķirot un vākt mantas Ukrainas bēgļiem, kuri ieradušies Ventspilī, kā arī tiem, kuri palikuši savā zemē, lai to aizstāvētu no iebrucēja.

Pagājušas pirmās nedēļas kopš ir iespēja parakstīties pret grozījumiem ostu likumā.

Pērn pavasarī pie mums ieradās balts kaķis. Tuvējos savus kaimiņus aptaujājām – neviens par Pērlīti neko nezināja. Drīz jau būs gads kopš vakara, kad aiz loga pamanījām ciemiņu. Baltā laime ieguvusi plūstošāku formu, izgulējusi iekrāto miegu, kļuvusi kaķiski draiska.

Ziņu aktualitāte numurs viens joprojām ir situācija Ukrainā. Karš. Vārds, kas piepeši kļuva par ikdienā tik bieži lietojamu, līdzās ar visu pārējo, kas ar to saistās. Arī nāve. Un šajā laikā ir ļoti svarīgi saprast dažas būtiskas lietas – tas nav karš starp divām tautām, tas nav «krievi pret ukraiņiem» vai «krievi pret Eiropu», tas ir Krievijas varas un tai pietuvināto karš, un viņiem par to arī būs jāatbild.

Ukrainā ir sācies karš – sprāgst raķetes, brauc bruņutehnika, skan trauksmes sirēnas un jau bojā iet cilvēki. Tas nav kaut kāds iekšējs konflikts, kaut kādu senu rēķinu kārtošana, tas ir bezkaunīgs, ne ar ko neattaisnojams iebrukums suverēnā valstī, kam pavēli devis Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Neilgā laika posmā dzīve man piespēlējusi iespēju sarunāties ar divām sievietēm, kuras nesen piedzīvojušas lielu zaudējumu. Abas nupat aizsaulē pavadījušas savus vīrus. Turklāt laulībā pavadīti gadi trīsdesmit un vairāk. Laika gaitā puses pierīvējušas visus negludumus tā, ka ābols šķiet mūžam bijis vesels.

Šodien aprit 101 gads, kopš dienasgaismu ieraudzīja pirmais laikraksta Ventas Balss numurs, kas kopš tās dienas, mainot izdevējus, žurnālistus, vadītājus, politisko un nacionālo nokrāsu, regulāri iegūla ventspilnieku pastkastēs. Jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu ar Ventiņu esmu kopā arī es.

Pašmāju un aizrobežu politiskā un ekonomiskā spriedze kārtējo reizi pierādījusi savu neremdināmo ēstgribu. Energoresursu cenas, kas sazin kur aizjoņojušas F-1 bolīda ātrumā, inflācija, un vēl piedevām Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākums, kam nu nekādi nevajadzēja notikt tā, kā tas notika. Svilpieni, ūjināšana un citāda necieņas izrādīšana – tas, ar ko šis pasākums paliks piemiņā. Ak, jā, vēl ar himnas atskaņošanas laikā nenoņemtu galvassegu.

Tieši tāpat kā īstus draugus iepazīsti grūtos brīžos, to, cik labs un tālredzīgs saimnieks esi bijis, vislabāk redz, kad sākas kādas globālas problēmas. Piemēram, tādas kā energoresursu cenu kāpums.

Lai arī gadu skaits jau sniedzas pāri atzīmei 40, jāatzīst, ka joprojām sirgstu ar vēlmi iespēt vairāk, nekā spēju veikt. No decembra darbu saraksta uz janvāri pārceļas vairākas ieceres, tajā skaitā – Ventas Balss e-avīze. Tomēr vēlos mirkli piesēst un kopā ar tevi, lasītāj, atskatīties uz aizvadīto gadu.

Vairākus gadus pēc kārtas īsi pirms Ziemassvētkiem braucām pēc savas eglītes podiņā. Svētku dienās istabas vēsākajā stūrī stāvējusi, eglīte vēlāk pārcēlās uz dārzu vai arī egļu rindu lauka malā, lai tur turpinātu augt un zaļot. Šogad dienas bija iegriezušās tā, ka eglītei pakaļ nekādi netikām. Pietrūka nedēļas astotās dienas. Tad nu ņēmām no meža, sirdsapziņu mierinot, ka tieši viens kopā saaugušu egļu puduris jāizretina.