Par informācijas tehnoloģijām nākas runāt un rakstīt laikrakstā arvien biežāk. Turklāt ne tikai pozitīvā kontekstā, bet diemžēl arī negatīvā. Informācijas tehnoloģijas (IT) ievērojami atvieglo un vienkāršo iedzīvotāju ikdienas manipulācijas, veicot maksājumus, naudas pārskaitīšanu, īstenojot komunikāciju ar valsts un pašvaldību iestādēm, dažādu preču iegādi, kā arī vienkārši saskarsmi ar tuviniekiem un draugiem.
Tehnoloģijām nemitīgi attīstoties, mainās arī mūsu dzīve. Ja pirms gadiem 20 saskaņā ar statistikas datiem tikai 13% Kurzemes mājsaimniecību bija pieejams internets mājās, tad tagad situācija ir krietni mainījusies – internetu mājās lieto jau 94% Kurzemes ģimeņu. Arī cilvēki gados cenšas iemanīties jauno tehnoloģiju lietošanā.
Laikraksta publikācija Budžeta prognoze rosina savilkt jostas rosinājusi spraigas diskusijas pilsētas interneta portālos. Ziņu uz sava asā zoba ar baudu likuši dažāda ranga kritiķi, paužot, piemēram, ka ne Gāliņciema bibliotēka, ne Piejūras brīvdabas muzeja jaunā ēka ventspilniekiem neesot vajadzīga, kempingu un pludmales akvaparku varot atdot apsaimniekot privātajiem u. tml.
Šajās dienās visā Latvijā atkal liesmo barikāžu atmiņu ugunskuri, atgādinot, ka pirms 33 gadiem mums izdevās nosargāt Latvijas toreiz vēl tik trauslo, nupat atgūto brīvību. Visiem kopā, plecu pie pleca barikādēs Rīgā, vai ar satrauktu sirdi sekojot līdzi izšķirošo janvāra dienu notikumiem televīzijā. Pārspēkam liekot pretī tautas garaspēku, Latvijas brīvību izdevās atgūt un nosargāt.
Maz pamazām jaunais gads uzņem savus apgriezienus. Ziemas spelgonis, aukstums, ar kuru šobrīd nākas sadzīvot, arvien uzstāda rekordus, kādus Latvija nav piedzīvojusi jau krietnu laiku.
Jaunā gada vēlējumi sabiruši dvēselē kā mirdzoši kristāliņi. Šogad, iespējams, biežāk kā citas reizes esam vēlējuši viens otram mieru. Redzam, ka tik atpazīstamo simbolu – balto dūju ar olīvzaru knābī – gaida ierodamies daudzviet pasaulē.
Kāds paliks atmiņā aizejošais 2023. gads? Vienas atbildes uz šo jautājumu nav un nevar būt. Katram cilvēkam tas ir bijis savs un neatkārtojams. Ziemassvētku un Jaunā gada gaidīšanas laiks tradicionāli vedina izvērtēt aizvadīto gadu, sasniegumus un neveiksmes.
Gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš! Rakstot šo viedokli, man pa logu paveras skats ar zaļu zāli. Mūsu gads ir zaļganbalts vairākas reizes gadā, un tas liek brīžiem acis izplest brīnumā. Vakarā aizej gulēt ziemā, bet no rīta jau ir pavasaris decembrī. Es vēl ceru uz baltiem un gaišiem Ziemassvētkiem, jo šim laikam baltais, mīkstais sniegs ļoti piestāv. Liekas, ka tad pat vismazākā svecīte deg ar vissiltāko liesmu.
Šogad pirmssvētku laikā vakaros pilsētas ielās, šķiet, ir manāms vairāk ļaužu nekā agrāk. Ar šādu novērojumu pēdējā laikā sarunās ar kolēģiem esam dalījušies vairākkārt. Esam centušies arī saskatīt, kas šogad ir citādi – kas šogad īpašāk cilvēkus ziemas vakaros mudina doties laukā.
Brīnumu pilnais Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir piepildīts ar prieku, cerībām un labestību. Šajā laikā varbūt arī tiešāk un intensīvāk izjūtam iekšēju personisku vajadzību un patiesu, nesavtīgu vēlmi palīdzēt un dāvināt prieku citiem.
Ir sākusies parakstu vākšana referenduma rīkošanai pret grozījumiem Notariāta likumā, ar ko tiek ieviesta jauna veida attiecību reģistrēšana divu fizisku personu starpā jeb partnerība. Parakstu vākšana turpināsies līdz 5. janvārim. Ja neizdosies savākt aptuveni 155 tūkstošus parakstu, referendums nenotiks un grozījumi stāsies spēkā.
Saziņa – tā ir ne tikai informācijas apmaiņa, tā ir arī iespēja iegūt visu nepieciešamo informāciju, vajadzīgo atbalstu, ļaujot nepazaudēt sevi un būt pārliecinātam, ka ieplānotās darbības un rīcība, kas tiks veiktas, būs pareizas. Bet, kā būt, ja šāda komunikācija izpaliek? Rodas nedrošība un neziņa. Domāju, ar šo sajūtu sastapās daudzi teātra nama apmeklētāji, kas bija devušies uz Dailes teātra izrādi Retrīts pagājušajā nedēļā.
Investīcijas saules un vēja parkos, lētāka enerģija un potenciāli arī jaunas rūpnīcas un darba vietas mūspuses cilvēkiem ir cerīgi karogi pandēmijas un kara mākoņu iekrāsotajās debesīs. Izaicinošs laikmets, kurā ir jāspēj gan racionāli rēķināt un prognozēt, gan ar sirdi sajust iespējami labāko scenāriju sabiedrībai kopumā. No vienas puses, it kā ir visi priekšnoteikumi, lai tas notiktu, taču – dzīvē viss ir savādāk. Investoru balsis ir skaļas, bet vietējās inteliģences pārstāvjus, kas Popes un Jūrkalnes gadījumā runā par ainavu kā nacionālu vērtību, Ventspils novada pašvaldība neņem vērā.
Teātra pasaulē šis ir ražas laiks – tikko, kā jau ierasts, Latvijas teātra dižgara Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā pasniegtas Spēlmaņu nakts balvas, godinot izcilākos sniegumus profesionālā teātra mākslā iepriekšējā sezonā.
Daudzu cilvēku dzīvē ir bijuši notikumi, kas sadala realitāti pirms un pēc, kad nāk apziņa: tā, kā bija agrāk, nebūs vairs nekad. Pirms desmit gadiem, 2013. gada 21. novembrī, 54 Latvijas ģimenes zaudēja savus tuviniekus zem veikala Maxima iebrukušā jumta Zolitūdē. Bija noticis prātam neaptveramais: pēc darba dienas cilvēki iegāja veikalā pēc produktiem ģimenes vakariņām un neatgriezās.
Pagājušajā nedēļā Livonijas ordeņa pilī atklāja izstādi, kas stāsta par ventspilnieču drēbju skapju saturu pagājušā gadsimta 50.–80. gados. Jāatzīst, ka jau atklāšanas dienā šī izstāde raisīja gana lielu ventspilnieku interesi. Mode cilvēkos atklāj dažādas emocijas.
Patriotisma mēnesī vairāk nekā citkārt aizdomājamies par piederības sajūtu. Par piederību savai tautai, savai valstij, savai pilsētai. Man, dzimušam un augušam ventspilniekam, vienmēr ir licies būtiski domāt par savu pilsētu un interesējis, kā laika gaitā Ventspils ir augusi, attīstījusies un mainījusies.
Katrs, kurš kaut reizi ir klausījies kādu lekciju par pārmaiņu vadību, būs dzirdējis klasisko atziņu, kuras efektivitāte praksē pierādīta jau pirms gadsimta – lai pārmaiņas būtu sekmīgas, tajās jāiesaista tie cilvēki, kurus tās skar.
Paturpinot kolēģes Dagnijas Drungilas viedokļa slejā aizsākto tēmu par mobilo telefonu lietošanu skolās, – mani pirms kāda laika aizķēra Dailes teātra aktrises Dārtas Danevičas piedzīvotais monoizrādes Zēni nav meitenes laikā, kur galveno lomu nemanot pārņēma kāds skatītājs, kurš nebija izslēdzis savu telefonu.
Daudzas skolas šoruden pārskatījušas iekšējās kārtības noteikumus tieši jautājumos par mobilo telefonu lietošanas ierobežošanu skolēniem. Novērojumos, ka skolēni daudz laika pavada, skatoties viedtālrunī, un tādēļ nespēj koncentrēties mācībām, dalījušies gan pedagogi, gan tā sabiedrības daļa, kas kaut kādā mērā saistīta ar izglītību.
