Starp šīs nedēļas aktualitātēm pamanīju arī ziņu, ka platformā Manabalss.lv tiek vākti paraksti par personīgo viedierīču izmantošanas aizliegumu sākumskolās un pamatskolās, lai bērni vairāk koncentrētos mācībām. Šāds jauninājums paaugstinātu skolēnu uzmanību un sekmes un mazinātu nelabvēlīga un kaitīga satura patērēšanu sociālajos tīklos.
Kad top šis viedoklis, aiz loga trako negants vējš. Tam palīgā nāk arī smagas lietus lāses. Līdz šim siltuma noturētais un saglabātais dabas skaistums pamazām iegūst citu lietu kārtību. Lai kā negribas ticēt, rudens tomēr ir pienācis. Un līdz ar rudens iestāšanos līdztekus daudzām citām dienas kārtībā iekļautām lietām nevajadzētu piemirst par savu iemīļoto laikrakstu un žurnālu abonēšanu nākamajam gadam. Ļoti ceram, ka to vidū būs arī Ventas Balss.
Aizvadītās nedēļas lielākais notikums Latvijā bija jaunās valdības apstiprināšana. Kā cilvēks, kas cenšas sekot līdzi notikumiem politikā, piektdienas rītā pieslēdzos tiešraidei no Saeimas nama, kur bija paredzēts lemt par jaunās valdības apstiprināšanu.
Pagājušajā nedēļā, saulainā piektdienas rītā dodos uz Rakstnieku māju, kur sarunāta tikšanās ar divām šā mēneša rezidentēm – Cipi Kelleri un Dinu Markonu. Abas ir ebreju izcelsmes sievietes.
Nemanot vasara pietuvojusies brīdim, kad savu pienākumu pildīšanas stafetes kociņu tā sagatavojusies nodot rudenim, lai nākamais gadalaiks godam uzsāktu savu darbu. Ja tā padomā, tad vasara šogad, šķiet, bija īpaši centīga.
Ikš, kakš, kuolm, nēļa, vīž, kūž, seis, kōdõks, īdõks, kim, – es bērnībā skaitu līdz desmit, atkārtojot pēc savas omammas Elzas teikto lībiešu valodā. Kad mēs braucam uz kapu svētkiem Lielirbē, ar īpašu atļauju viņa un citi seno zvejniekciemu pēcteči tiek ielaisti slēgtajā armijas zonā.
Jaunie elektrības sadales tarifi nepatīkami pārsteiguši daudzus. Jau iepriekš tika ziņots, ka no 1. jūlija Latvijā vidēji par trešdaļu pieaugs elektroenerģijas sadales un pārvades tarifi– proti, attiecīgi par 32% un 36%, tāpēc nevar teikt, ka jaunie elektrības rēķini mūs ir pārsteiguši pilnīgi nesagatavotus.
Kā sulīgs ķirsis tu iekrīti man saujā, kad vasarās skrienu pa tavām ieliņām. Un tomēr – cik klātesoša, cik apzināta es spēju būt savā mīlestībā uz tevi, pilsēta mana? Reizēm tu esi kā tumša un mitra ala ar reibinošām smaržām, reizēm – pavisam parasta un mūsdienīga siltumnīca ar garšaugiem. Tu mirdzi kā dimants – ventspilnieku roku slīpēta un gādīgi uzturēta.
Nepatīkamais gadījums, ko piedzīvoja bijusī ventspilniece, kura jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo Dānijā, izgaismojis dažus būtiskus aspektus, kā mūsu sabiedrībā jūtas cilvēki ar invaliditāti un kā sabiedrība reaģē uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Latvijas Preses izdevēju asociācijas biedru kopsapulce apstiprinājusi valdi jaunā sastāvā. 2023.– 2024. gadā tā strādās valdes priekšsēdētāja Māra Anča (SIA Žurnāls Santa), Guntara Kļavinska (AS Latvijas Mediji) un Guntara Līča (SIA Firma Zemgale) vadībā, valdes locekļu pienākumus pildīs Aija Šmidre (SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi), Andis Rozītis (SIA Kurzemes Vārds), Edgars Arnītis (AS Cits Medijs), Uldis Salmiņš (SIA Reģionu Mediji) un es, Ilze Meiere, pārstāvot SIA Ventas Balss.
Nesen uzklausīju vairākus mazliet līdzīgus, bet arī diametrāli pretējus stāstus par to, cik līdzcietīga, atbalstoša un iekļaujoša ir mūsu sabiedrība. Stāsti ir gan sirdi sildoši, gan sabiedrībai neglaimojoši.
Par dzīvošanu vai uzturēšanos savos burbuļos, šķiet, mūsu sabiedrībā sāka runāt laikā, kad visā pasaulē cilvēku dzīves būtiski ietekmēja kovida pandēmija. Ar to, pirmkārt, sapratām fizisku uzturēšanos kādā cilvēku grupā – tāds burbulis varēja būt ģimene vai treniņu grupa sporta veidā.
Nesen aizvadītās Starptautiskās bērnu tiesību aizsardzības dienas noskaņās sarunā ar Ventspils bāriņtiesas priekšsēdētāju Ervinu Alksni (Paraudzīties caur bērnu tiesību prizmu; Ventas Balss, 1. jūnijs nr. 61) tikām līdz jautājumam: kāpēc mirklī, kad sākam runāt par bērnu tiesībām, ieskanas neapmierinātais – kā tad ar pienākumiem?
Mēs visi nākam no savas bērnības. Lai kādās skolās mācāmies un kādu pieredzi pēc tam iegūstam, pamatus tomēr ieliek vecāki. Skatoties, kā viņi dzīvo, risina problēmas, vērtē situācijas, veidojam savu pasaules uzskatu.
Vienurīt mazā Ventspils novada ciematiņa – Popes – centrā neierasti liela rosība. Autobusu pieturā sanākušie ļaudis cits caur citu spriež, ka pagasta kultūras katls īsā laikā sasniedzis vārīšanās temperatūru.
Laikos, kad dzīvojām zem lielās Austrumu kaimiņa ķepas, bieži varēja dzirdēt teicienu – ja sit, tad mīl! Pat mātes kādreiz mācīja savām meitām samierināties un klusēt gadījumos, kad vīrs bija pacēlis pret viņām roku, jo nereti arī pašas cieta un pacieta.
Ik gadu katrs Latvijas iedzīvotājs, kurš vecāks par 15 gadiem, izdzer vidēji 12,2 litrus alkohola. Tas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā un viens no augstākajiem pasaulē. Alkohols iznīcina ar lielāku nežēlību nekā jebkurš vīruss. Iznīcina ne tikai alkoholiķus, bet arī viņu ģimenes, vēl nedzimušos bērnus.
«Bruņoto spēku virspavēlniecība ziņo: Dienvidrietumos no Harkovas mūsu uzbrukuma divīzijas salauza ienaidnieka pretestību un uzbrukums pavirzīts līdz telpai rietumos no pilsētas. [..] Ienaidnieka zaudējumi cilvēku un materiālu ziņā nav vēl pārskatāmi. [..] Mans dārgais draugs Arturs Otomers kritis varoņa nāvē, š.g. 1. martā, austrumos cīņā pret boļševiku bandām.
Šodien aprit gads kopš šausminošā rīta, kad pamodāmies pasaulē, kas sagrāva iluzoro priekšstatu par to, ka lai nu kas, bet tāds karš kā pagājušajā gadsimtā Eiropā vairs nav iespējams. Mēs bijām kļūdījušies.
Esam jau pieraduši sūkstīties par to, ka teju itin visā atpaliekam no kaimiņiem – Lietuvas un Igaunijas. Ar ko esam sliktākie? Absolūti ne ar ko, ja vien mūsu politiķiem pietiktu vēlmes un gribas pieņemt lēmumus un likumus savas valsts un tautas interesēs.