Blogi

Jūnijā pie mums viesojās Eiropas lielāko tulkotāju māju vadītāju apvienība RECIT savā gadskārtējā konferencē – tur bija pārstāvji no Anglijas, Francijas, Beļģijas, Vācijas, Itālijas, Ungārijas, Šveices... Tāda aristokrātu, var teikt, sabiedrība, kur nemaz nevar tā iestāties, jāgaida, kamēr aicinās, kur dažās mājās uz vakariņām jāpārģērbjas, bet dažās ir pat savi vīna pagrabi. Par stipendiju vai grantu apmēriem nemaz i nerunāsim. Tomēr mūs viņi iestāties uzaicināja, un re, nu bija arī šeit, Ventspilī. Uzzinājām, kā darbojas šīs rezidenču vietas, kā notiek viesu/tulkotāju ielūgšana, kādi ir tad viņu pienākumi, citur jāuzstājas, citur jāraksta eseja, citur jāvada darbnīcas. Var teikt, tādas gadiem izstrādātas tradīcijas. 

Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...

Nesen aizlīgojušajos Jāņos saņēmām no draugiem saistošu lasāmvielu – septiņus centimetrus biezu 1987.gada žurnāla Zvaigzne gada iesējumu, kurā var atrast daudz brīnišķīgu faktu, bet visvairāk – faktu interpretācijas. Tieši ar pēdējām 20.gs. 80.gadu vidus prese ir pārbagāta. Diezgan šerminošs izdevums, īpaši, ņemot vērā to, ka 1987.gadā jau notiek plaša sabiedrības viļņošanās brīvības virzienā. Tiek izdots lieliskais literārais žurnāls Avots, jau pirms gada nodibinātā Helsinki-86 grupa pie Brīvības pieminekļa 1987.gada 14.jūnijā organizē ziedu nolikšanu. Bet Zvaigzne pilna ar cietiem, komunistiskajai partijai veltītiem tekstiem, starp kuriem daži gadās arī saturiski kuriozi. Piemēram, šāds, fotogrāfijām bagātīgi ilustrēts materiāls: «Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 70.gadu (svinības) ievadīja plaši tautu draudzības svētki KPFSR Kirovas apgabalā. Tur notika Latvijas PSR kultūras un mākslas dienas. Mūsu republiku ar ziemeļniecisko Vjatkas novadu vieno sena draudzība.» Daudz fotoattēlu, kuros var atpazīt dažus kultūras darbiniekus un politiķus.

Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...

Laikā, kad diena ir visgarākā, bet nakts ir visīsākā, mēs ar plašām un senām senču tradīcijām svinam vasaras saulgriežus – Līgo dienu un Jāņu nakti.

Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...

Ventspils pilsētas dome ar nožēlu konstatē, ka SIA "Ventspils nafta termināls" (turpmāk VNT ) turpina izplatīt nepatiesu un tendenciozu informāciju saistībā ar plānoto naftas produktu tvaiku savākšanas iekārtas (turpmāk TSI) būvniecības ieceri Ventspils brīvostā. 02.06.2016. VNT izplatītais viedoklis par to, ka Ventspils dome un Ventspils brīvostas pārvalde it kā kavē būvatļaujas un tehnisko prasību izdošanu, neatbilst patiesībai. Jāatzīmē, ka tieši Ventspils pašvaldība ir tā, kas vismaz septiņus gadus aicina VNT realizēt TSI projektu, lai regulāri neapgrūtinātu ventspilniekus ar nepatīkamām smakām, kas izplatās pārkraujot gaistošos ogļūdeņražus saturošus naftas produktus.

Es zinu – mūsu ir daudz arī šeit – Ventspilī un novadā, tikai šī ir tāda neērta tēma, no ļaužu acīm slēpjama. Nu, kurš no brīva prāta gribēs atzīties, ka viņam ir slimība, kuru daudzi dēvē par modernu kaiti, tādējādi ļaujot noprast, ka nekas nopietns jau tas nav – drīzāk "izstellēšanās", lai pievērstu sev uzmanību.

Vispirms paldies par daudzajām pozitīvajām atsauksmēm uz manu pirmo bloga ierakstu! Sociālajos tīklos saņēmu arī vairākus jautājumus, kas prasa dziļāku atsevišķu momentu izklāstu. Taču kronis visam bija kāda lielāka Rīgas ziņu portāla redaktores man adresētais jautājums: „Es tikai īsti nesapratu, kāpēc Jūs sevi tomēr saucat par neredzīgu - Jūs taču gan lasāt, gan rakstāt.”

Pilsētā pabeigts aktīvs 3 gadu darbs sadarbībā ar izglītības iestādēm izglītības pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai.

Mūsdienīgs mācību process jaunas izglītības paradigmas parādīšanās apstākļos – tā ir skolēnu darba pieredzes uzkrāšana dažādos informācijas veidos un mērķtiecīga tās izmantošana.

Stunda aicina nodrošināt skolēna pašattīstību un pašaktualizāciju. Galvenais uzdevums – prasmju patstāvīgi apgūt zināšanas saskaņā ar skolēna personīgajiem mērķiem attīstīšana, to pielietošana ne tikai standarta situācijās, bet arī dzīves problēmu risināšanā (socializācija). Tā skolēns ir aktīvs mācību procesa dalībnieks, bet skolotājs – darbības organizators, mācību procesa projektētājs. Šāda pieeja stundas veidošanai – bērna personības atzīšana.

Nu jau vairākas nedēļas publiskajā telpā no Ventspils Augstskolas (VeA) rektora pienākumiem atbrīvotā G. Rēvalde turpina tiražēt klaji tendenciozos un apmelojošos apgalvojumus par situāciju VeA. Tā kā virkne no Rēvaldes apgalvojumiem skar arī pašvaldību, Ventspils dome vēlas paust arī savu viedokli šajā kontekstā.

Dezinformējoši un patiesībai neatbilstoši ir atlaistās rektores apgalvojumi par Ventspils domes iejaukšanos augstskolas darbā, politisko pasūtījumu un briesmīgajiem apstākļiem, kādos viņai nācies strādāt augstskolā. Patoloģiskā kāre saglabāt rektores amatu, iespējams, patiesībā nozīmē izmisīgu cīņu par netraucētu darbošanos ar VeA naudas plūsmām. Sniedzot neskaitāmos paziņojumus medijiem, Rēvalde ir sapinusies savos melos un nonākusi dziļās pretrunās.

Vistrakāk ir tad, kad kādā nozīmīgā notikumā tiek saklausīta bezjēdzība un viss notikuma saturs sagāžas kā kāršu namiņš. Diemžēl tā tas notiek ne tikai ar dzeju, no kuras meistarīgi meistari izvij bezjēdzīgu vārdu virtenes, kas kā pavasaras ūdentiņš (ne silts, ne remdens) tek pār klausītāju galvām, tracinot un pat gandrīz liekot dusmoties uz aizgājēju, kam ar šīm burtu virtenēm nav nekāda sakara. (Paldies, Ingai Ieviņai - arī mani šie bezjēgā novestie teksti mēdz rosināt uz gluži nemierīgām, ar kāzām/bērēm/izlaidumiem nesaistītām domām).

Gadās arī cita veida notikumu padarīt par vāji sildītu otro ēdienu.

Tālāk nevajadzētu lasīt tiem, kam pilnīgi un bez jebkādiem nosacījumiem patīk viss, ko rada Raimonds Tiguls. 

Kamēr virtuālie kolēģi gardi malkoja no saldenās pudeles un domāja par to, kas svarīgāk – svētkus un svinētājus skaitīt vai Svētkus radīt, es skatījos Māmiņdienas koncertu, bērēs un dzimšanas dienās biju… Un paralēli lielisko maiju “Jūras vārtos” baudīju. Vienmēr apbrīnoju “Kurzemes filharmonijas” prasmi atvest šurp labāko, ne vienmēr visizpārdotāko, bet to, kas ļauj to kaut kur dziļi mītošo provinciālo kompleksu ar kvalitātes latiņu iemidzināt. Bet, izkāpjot no smalkajām kurpēm, ar kurām uz “Jūras vārtiem”, šoreiz gribas par tām ikdienas svinēšanām parunāt. Par to, kā no ikdienas ērtajām čībām izkāpt.

Vai esat redzējuši Nacionālā teātra izrādi “Leo. Pēdējā bohēma”? Tur ir Lolitas Caukas meistarīga Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas parodija, par ko viņa arī saņēma “Spēlmaņu nakts” nomināciju kā labākā aktrise otrā plāna lomā. Ja neesat redzējuši, noskatieties (var atrast arī youtube). Ir smieklīgi, jo ir tā sajūta – “es kaut kur to jau esmu dzirdējusi”. Un ne reizi vien. Patiesībā daudzas reizes.  Vispār šī īsā fragmenta noskatīšanās varētu būt kā obligātā literatūra visiem svinību rīkotājiem.  Noskatieties un godīgi pajautājiet sev – vai tas tiešām nav par mani? Tiešām nemaz, nemaz?

Jā, jā. Baroju ar Dogo jau gadu, divus, četrus... un nekas nav noticis. Tādu tekstu esmu dzirdējis arī no gluži saprātīgiem cilvēkiem. Arī kolēģiem, un ne reizi vien. Bet tad tas pēkšņi notiek. Un saimnieki kož pirkstos un lamā sevi, ka idiotisku principu dēļ nobeiguši suni. Varbūt tādējādi gribējuši atbalstīt Latvijas ražotāju, varbūt maksāt kapeikas par barību, jo Dogo tagad gluži vai pakaļ met. Teju lētāk nekā cūkēdiens. Nu kā lai nepērk milzu maisu?! 25 kilogrami par divdesmit eirikiem! 82 centi kilogramā! Bet nevajag pirkt! Nevajag eksperimentēt ar suni, jo eksperimenta otrajā daļā suni var nākties barot ar karotīti, iespiestu koka rāmītī, vertikālā stāvoklī, pa mazām porcijām, pārmaiņus ar medikamentiem un vemšanu. Dienu no dienas. Mēnešus. Varbūt pat gadus. Un beigās tāpat jāmidzina ciet. Tāda ir alternatīva.

Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...

Rūdolfa Blaumaņa labi zināmajā sadzīves lugā “No saldenās pudeles”, kā labvēlības zīme tiek piedāvāts medussalda dzēriena malks. Savukārt tie, kas nav izpelnījušies saldā kausa piedāvājumu, vīlušies atstāj spēles laukumu. Šis teiciens par dzēriena piedāvājumu no saldenās pudeles daudzu latviešu sadzīvē jau ir ieguvis daudznozīmīgu un plaši pielietotu vārdu kopu. Ja vēlamies “caur puķēm” kādam apliecināt savu mīlestību, tad teiciens būs īsti laikā. Vai mūsdienu cilvēkam, dzīvojot ar vien racionālākā pasaulē, der šādi slēpti un naivi jūtu apliecinājumi? Un kurš tos spēj uztvert?

Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...

Visi feisbuki pilni ar ziedošu koku un puķu bildēm. Skaistums ir tik pārvarīgs, ka kļūst jau mokošs. Bet ko ar to darīt, ko iesākt ar tiem ceriņiem, maijpuķītēm, ābelēm un pienenēm? Tā sajūta, kad “ārā mazs ķiršu kociņš zied. Un es tā neprotu ziedēt.” Pašam Ziedonim ziedonis nemaz nepatika laikam jau tieši šo sajūtu dēļ. Viņš teica – tā dzīvība lien un čab un murskuļojas un kurkuļojas, sauc piedalīties, pārņem nemiers, gribas iet kopā ar medņiem vai krupjiem...bet nevar. Neņem.

Kad 2009. gadā latviski tika izdota Sūzanas Kolinsas “Bada spēļu” triloģijas pirmā daļa, tika iezīmēts tāds kā pagrieziena punkts jauniešu literatūrā. Arī agrāk bija iznācis pa kādam līdzīgam romānam, bet tieši ar šo ļoti populāro triloģiju acīmredzami kļuva skaidrs, kāda izklaidējoša literatūra turpmāk, vismaz kādu labu brīdi (vismaz desmitgadi un izskatās, ka arī ilgāk), būs populāra un aktuāla. Katrā ziņā priecē tas, ka jaunieši lasa grāmatas, savukārt, vai priecē tas, kas šajās grāmatās aprakstīts, jau ir strīdīgāks jautājums. Tātad konkrētajā triloģijā ir aprakstīta apspiesto ļaužu cīņa pret paverdzinātājiem, un viens no galvenajiem stūrakmeņiem ir tieši bada spēles. Milzīgā arēnā tiek iedzīts jauniešu bariņš un, visai nācijai tiešraidē vērojot, jauniešiem ir jānogalina vienam otru, līdz izdzīvos tikai viens. Detalizēti slepkavošanas apraksti un nežēlīgas cīņas.

Bada spēlēm, tāpat kā citur pasaulē, bija neapstrīdami panākumi arī starp Latvijas lasītājiem, un tika izdotas arī citas līdzīgas grāmatas. Varoņi, tēma un uzstādījums, protams, mainījās, bet visām grāmatām dažas kopīgas lietas palika nemainīgas – cīņa, izdzīvošana, vardarbība, nāve, pusaudži. Turklāt šāda tipa grāmatas vairs neviens neraksta kā viendaļīgus romānus, parasti vismaz triloģija vai pat lielāks romānu cikls. Nejautājot profesionālu psihoterapeitu viedokli šajā jautājumā, bet, paanalizējot no sava skatupunkta šo tendenci, gribētu teikt, ka šādas literatūras popularitātē vainojama nenormālā dzīves dinamika un pārsātinātība ar iespaidiem. Filmas un datorspēles jau labu laiku propagandē vardarbību, literatūra savā ziņā arī, bet jauniešu literatūrai tā pamatīgi neviens nebija pieķēries līdz pat jaunā gadsimta pirmās desmitgades vidum. Bija jau šis tas arī agrāk, bet kā atsevišķi gadījumi, nevis kampaņveidīgi nišas aizpildīšanas centieni. Brīva niša bija, un ienesīgas nišas nemēdz palikt brīvas. Par nišas ienesīgumu var spriest papētot cik kurš autors ir nopelnījis ar saviem romāniem, gan no grāmatu pārdošanas, gan vēlāk no ekranizācijām.  

Slejā jāpauž tas, kas sāp pašam, un, ja nesāp, tad nevajag rakstīt, jo apcerēt citu vainas jau ir žurnālistu darbs. Tātad, kas mums kaiš, Ieva Rupenheite? Uij, gandrīz nekas. Ja neskaita tikko vēl bijušo sausumu, kurš nu jau vairs tāds nav. Ja neskaita ērces, kas tā vien birst no mājas zvēriem. Ja neskaita darbu piramīdu, kuras augšgalā šūpojas Muzeju nakts, pamatnē – modes zinātnieka un kolekcionāra Aleksandra Vasiļjeva kāzu tērpu kolekcijas izstāde pilī un turpat vēl ieslīpi - bruņinieku turnīrs. Bet vispār, - ne jau tas man kaiš.

Man kaiš pilsētas mākslīgā kultūras dzīve. Izrādās, ka kultūras dzīve, ja to neorganizē, neiekļauj plānos, nekultivē kāds no malas, pati par sevi nav un nespēj pastāvēt.