Vairākus gadus pēc kārtas īsi pirms Ziemassvētkiem braucām pēc savas eglītes podiņā. Svētku dienās istabas vēsākajā stūrī stāvējusi, eglīte vēlāk pārcēlās uz dārzu vai arī egļu rindu lauka malā, lai tur turpinātu augt un zaļot. Šogad dienas bija iegriezušās tā, ka eglītei pakaļ nekādi netikām. Pietrūka nedēļas astotās dienas. Tad nu ņēmām no meža, sirdsapziņu mierinot, ka tieši viens kopā saaugušu egļu puduris jāizretina.
![](/upload/blog_authors/25/228x150_934f22917d1ed5b5c88cb7b8de26d07f.jpg?1708339785)