Lēnāk brauksi, tālāk tiksi

Ir čadīgs februāra darba dienas rīts, kad pasta nodaļas saņem aicinājumu parakstīt dokumentu ar nosaukumu Pasta darbinieku atklātā vēstule. Tajā pausts atbalsts valsts akciju sabiedrības Latvijas Pasts vadības iecerētajai reformai slēgt 105 no 176 pasta nodaļām, jo... kurš gan mūsdienās vairs uz tām ejot?! Ja nepieciešams nosūtīt paciņu, piesaki pakalpojumu un darbinieks, līdzi nesot elektroniskos svarus, kvītis un uzlīmes, dosies pie tevis uz mājām un, protams, izdos arī precīzu atlikumu, jo norēķini – tikai skaidrā naudā. Šis pats pastniekvīrs vai pastnieksieva (laikam jau neatkarīgi no izsaukumu Pastnieks mājās skaita) arī pagūs solītajā laikā abonentiem piegādāt avīzes un žurnālus un veikt citus savus darba pienākumus. Kā Latvijas Televīzijas ziņu dienestam intervijā pauda Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrības PRO prezidente Irēna Liepiņa, šo it kā kāda pasta darbinieka sacerēto vēstuli, visticamāk, rakstījis kāds no VAS Latvijas Pasts vadības. Taču viens no Latvijas Pasta galvenajiem – Mārtiņš Liepiņš – versiju noliedz, esot pielabotas tikai komatu un stila kļūdas: «Iniciatīva nāca no darbiniekiem, (..) mēs redzējām darbiniekus, sadzirdējām viņus un palīdzējām viņiem vienkārši radīt šo vēstuli.» To parakstījusi gan tikai maza daļa pasta darbinieku, jo tieši viņi vislabāk jūt, cik liela ir plaisa starp uz papīra uzliktu plānu un reālo situāciju. Viņi zina gan emocionālo, gan racionālo pusi. Viņi zina savu (pār)strādāto stundu skaitu un zina, cik daudz laika un uzmanības prasa katrs klients. Viņi zina, ka joprojām ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, kas aparātiem, t. sk., pakomātiem, neuzticas.

Latvijas Preses izdevēju asociācijas izpilddirektors Guntars Līcis teic, ka no viņa pārstāvētās organizācijas skata punkta abonēto laikrakstu un žurnālu piegādes laiks ir svarīgākais: «Latvijas Pasta darbību rezultātā Latvijā mazinās informācijas pieejamība.» Viņš norāda, ka gan Satiksmes, gan Kultūras ministrijā ir dzirdīgas ausis un ir gandarīts par diskusiju: «Mūsuprāt, process nav sagatavots. Bija jāizveido alternatīva sistēma, jāsaprot, ka tā ir pieņemama, un tikai pēc tam varētu atteikties no līdzšinējās pieejas. Cilvēki nav mentāli sagatavoti. Ļoti daudzi nezvanīs, ir jābūt vēl citām iespējām bez Pastnieks mājās!» Līcis uzsver – sabiedrības domāšana ir maināma pakāpeniski. Tā nu sanāk, ka senum senais sakāmais joprojām ir zelta vērtē.