Ceļa jūtīs

Lai arī darbs šeit, Ventas Balss redakcijā, un citos projektos, kur esmu iesaistījusies, ļauj nemitīgi pilnveidoties un apjoms nav no mazajiem, tomēr, kaut kad agrā jaunībā reiz saindējusies ar svešzemju elpu un urdošo vēlmi paraudzīties uz ierastām lietām no citas perspektīvas, negribēju laist garām radušos iespēju. Ir arī klusa cerība, ka no manas pieredzes iegūs citi.

Aizpildīju pieteikuma anketu, aizsūtīju dažus no saviem rakstiem, ļoti jauku redaktores rakstītu rekomendācijas vēstuli un dažus formālākus dokumentus un gaidīju atbildi. Decembrī saņēmu ziņu, ka esmu uzņemta programmā, un pamazām sāku sakārtot sadzīvi tā, lai varētu ieceri īstenot. Nav vienkārši visas savas atbildības atstāt uz pusotru mēnesi citu rokās, un izmantošu iespēju, lai pateiktu paldies visām šīm rokām un to īpašniekiem, kas man tic (daudz vairāk nekā es sev pati) un pacieš neērtības. Visu ziemu spēlēju ar programmas realizētājiem e-pastu pingpongu, jo arī tur kārtojamo lietu nav maz. Atradu dzīvesvietu Vācijā un risināju citus ar sadzīvi saistītus jautājumus. Pirms nedēļas parakstīju piecus līgumus par dažādiem noteikumiem, kas jāievēro, atrodoties izmēros iespaidīgajā Augsburgas pilsētas galvenā laikraksta redakcijā. Daudzi no šiem noteikumiem saistīti ar datu aizsardzību un paredzēti, lai pasargātu redakcijas glabāto informāciju un arī mani pašu. Savukārt projekta noteikumi paredz, ka pēc iespējām jāturpina strādāt arī savā pamatdarbā, tādēļ, lai arī fiziski tālumā, ceru, ka šopavasar izdosies ar jums tikties Ventas Balss lappusēs. Savu personīgo datoru, redakcijas diktofonu un citus datu nesējus gan vācu laikraksta redakcijā ienest nedrīkstēs. Arī personīgo un Ventas Balss e-pastu nedrīkstēšu laikraksta redakcijā izmantot. Lai ievērotu kāda cita tiesības ir jārēķinās ar ierobežojumiem un jāizsver prioritātes.

Palikušas divas nedēļas līdz braucienam, un, lai arī nezināmā ir daudz, ticu, ka, nonākot tajā vidē, daudz kas sakārtosies un taps skaidrs. Jau ilgāku laiku apzināti mācos nepieķerties un atlaist dzīvē lietas un cilvēkus, tādēļ iekšēji gatavojos arī grūtībām un pat zaudējumiem. Ir kāds neizbēgams zaudējums, kuram pamazām cenšos sevi noskaņot, un uz to mani ironiskā kārtā pamudināja daudzu līdzcilvēku bieds – Vispārīgā datu aizsardzības regula –, esmu apņēmusies zaudēt pašsaprotamības ilūziju, kurā, šķiet, ka drošības un stabilitātes dēļ iedzīvojas jebkurš, ilgākā laika posmā esot vienā un tajā pašā vidē. Un man patīk tā neparedzamības sajūta. Pagaidām – Bis bald! (vācu val. – Uz drīzu tikšanos!)