Par dzīvošanu vai uzturēšanos savos burbuļos, šķiet, mūsu sabiedrībā sāka runāt laikā, kad visā pasaulē cilvēku dzīves būtiski ietekmēja kovida pandēmija. Ar to, pirmkārt, sapratām fizisku uzturēšanos kādā cilvēku grupā – tāds burbulis varēja būt ģimene vai treniņu grupa sporta veidā.
Nesen aizvadītās Starptautiskās bērnu tiesību aizsardzības dienas noskaņās sarunā ar Ventspils bāriņtiesas priekšsēdētāju Ervinu Alksni (Paraudzīties caur bērnu tiesību prizmu; Ventas Balss, 1. jūnijs nr. 61) tikām līdz jautājumam: kāpēc mirklī, kad sākam runāt par bērnu tiesībām, ieskanas neapmierinātais – kā tad ar pienākumiem?
Mēs visi nākam no savas bērnības. Lai kādās skolās mācāmies un kādu pieredzi pēc tam iegūstam, pamatus tomēr ieliek vecāki. Skatoties, kā viņi dzīvo, risina problēmas, vērtē situācijas, veidojam savu pasaules uzskatu.
Vienurīt mazā Ventspils novada ciematiņa – Popes – centrā neierasti liela rosība. Autobusu pieturā sanākušie ļaudis cits caur citu spriež, ka pagasta kultūras katls īsā laikā sasniedzis vārīšanās temperatūru.
Laikos, kad dzīvojām zem lielās Austrumu kaimiņa ķepas, bieži varēja dzirdēt teicienu – ja sit, tad mīl! Pat mātes kādreiz mācīja savām meitām samierināties un klusēt gadījumos, kad vīrs bija pacēlis pret viņām roku, jo nereti arī pašas cieta un pacieta.
Ik gadu katrs Latvijas iedzīvotājs, kurš vecāks par 15 gadiem, izdzer vidēji 12,2 litrus alkohola. Tas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā un viens no augstākajiem pasaulē. Alkohols iznīcina ar lielāku nežēlību nekā jebkurš vīruss. Iznīcina ne tikai alkoholiķus, bet arī viņu ģimenes, vēl nedzimušos bērnus.
«Bruņoto spēku virspavēlniecība ziņo: Dienvidrietumos no Harkovas mūsu uzbrukuma divīzijas salauza ienaidnieka pretestību un uzbrukums pavirzīts līdz telpai rietumos no pilsētas. [..] Ienaidnieka zaudējumi cilvēku un materiālu ziņā nav vēl pārskatāmi. [..] Mans dārgais draugs Arturs Otomers kritis varoņa nāvē, š.g. 1. martā, austrumos cīņā pret boļševiku bandām.
Šodien aprit gads kopš šausminošā rīta, kad pamodāmies pasaulē, kas sagrāva iluzoro priekšstatu par to, ka lai nu kas, bet tāds karš kā pagājušajā gadsimtā Eiropā vairs nav iespējams. Mēs bijām kļūdījušies.
Esam jau pieraduši sūkstīties par to, ka teju itin visā atpaliekam no kaimiņiem – Lietuvas un Igaunijas. Ar ko esam sliktākie? Absolūti ne ar ko, ja vien mūsu politiķiem pietiktu vēlmes un gribas pieņemt lēmumus un likumus savas valsts un tautas interesēs.
«Nevajag šobrīd būt tik gļēvam un, kā teikt, mātes brunčos pieķerties, un novelt vainu uz pārējiem deputātiem, virzīt prettiesiskus lēmuma projektus, neizvērtējot, kādas būs sekas un sankcijas,» novada domes sēdē janvāra izskaņā, komentējot deputāta Māra Dadža sagatavoto lēmumprojektu un norādot, ka savulaik viņa paša vadībā izstrādāts un 2016. gada martā apstiprināts Ventspils novada teritorijas plānojums, teic galvenais varasvīrs Aivars Mucenieks.
Žurnālistam ir jāprot vērtēt un analizēt procesus kritiski, tajā pat laikā neiekrītot aizspriedumu bedrē – atgādinu sev, ejot pilsētas ielās, lai topošajai publikācijai meklētu un uzrunātu cilvēkus, kuriem nav noteiktas dzīvesvietas.
Klimata pārmaiņu ietekme arī Eiropā kļūst aizvien jūtamāka, bet vēl vairāk ir jūtama Latvijas atkarība no ārvalstu energoresursiem. Tādēļ neapšaubu mērķi – doties virzienā, lai elektrības ražošanā mēs kļūtu pašpietiekami, tai skaitā ražojot vēja enerģiju.
Nesen pie manis nonāca grāmata Kā salabot dvēseles mikroshēmu. Smadzeņu un dvēseles saikne praksē, kurā ārsts un praktizējošs kristietis Daniels G. Eimens atklāj, ka starp to, kā darbojas mūsu prāts, un mūsu dvēseles stāvokli pastāv stipra atgriezeniskā saite.
Brīnumainu mirkli piedzīvoju vakar. Kad dienas kņada pieklusa, piesēdu pie datora, lai ierakstītu Latvijas Pastam domātajā vēstulē vēl dažus desmitus lasītāju – abonentu vārdus. Tradicionāli jūsu ir daudz. Paldies katram un visiem kopā, paldies par iespēju un uzticēšanos. Pateicība kā sildošs malks, kā karstums ielija manī, un es uz brīdi norimu. Pakavējos šajā sajūtā.
Divarpus gadus velkas epopeja ar Autotransporta direkcijas (ATD) iepirkuma konkursu par tiesībām veikt reģionālos pasažieru pārvadājumus tuvāko desmit gadu laikā. Lotē Ventspils līdz šim līgums ar pasūtījuma izpildītāju nav noslēgts. Par uzvarētājiem konkursos tika atzīti dažādi autopārvadātāji, tikai ne Ventspils reiss, kas visu šo laiku aizstāv savas tiesības nodrošināt starppilsētu autobusu reisus no Ventspils, apstrīdot apšaubāmos iepirkuma konkursu rezultātus.
Visur, kur vien pagriezies, skan svētku dziesmas. Šķiet, ka teju visas draugu ģimenes jau paguvušas atrast kādu tematisko fotostūrīti, kur starp lampiņu virtenēm, eņģeļmatiem vai apsnigušām eglēm iemūžināt mirkli Ziemassvētku kartītēm, Instagram rullim vai savam un vēlāk jau pieaugušo bērnu priekam.
Gada nogalē tradicionāli atskatāmies uz paveikto, izvērtējam veiksmes un neveiksmes un definējam, kādi vēlamies iesoļot jaunajā gadā – ko no esošā paņemt līdzi un kuru gūto pieredzi transformēt jaunos mērķos. Mēs dzīvojam dinamiskā un aizraujošā laikā, kad ik mirkli pieredzam kaut kā jauna tapšanu, vienlaikus apzinoties, ka daudzas pagātnes koncepcijas vairs nedarbojas vai būtu transformējamas.
Pavisam nelaikā Ventas Balsi sasniegusi ziņa, ka Latvijas Pastam atkal klibo piegādes. Lasītāji zvana uz redakciju un ziņo internetā. Latvijas Preses izdevēju asociācijas izpilddirektors Guntars Līcis norāda, ka mūžīgās atrunas ar saslimušajiem pastniekiem neiztur kritiku. Viņaprāt, avīzei pasta kastītē būtu jābūt ne vēlāk kā astoņos no rīta.
Kad sāku strādāt Ventas Balsī, man bija tikai viens bērns, par dažiem kilogramiem mazāk un neviena paša sirma mata. Arī bārdas man nebija un dzīves pieredzes faktiski arī nē, bet vēlme rakstīt, informēt, slavēt, norāt un, protams, cīnīties ar netaisnību gan bija milzīga.
Spuldzīšu virtenes, tuvojoties pirmajai Adventei, stājas goda sardzē. Tikpat atdevīgas ir niedres, kuru likteņos vēlēts – par puzuriem tapt. Tumsas, vismelnākās tumsas laikā, rādīt ceļu uz ticību, uz sirdsmieru un jaunu sākumu. Kādam tā būs Jēzus piedzimšana, kādam – saules atgriešanās, kādam – abi.
