Vai pašsaprotami?

Miglaini atceros, ka vienā tādā reizē aizdevāmies arī līdz jūrai, taču pludmale tolaik man daudz labāk patika Liepājā vai līča piekrastē, uz kurieni parasti braucām, tā kā Jūrkalnē tolaik vēl bija slēgtā zona.

Laiks skrien ātri, un nu jau pagājuši 25 gadi kopš brīža, kad darba gaitas atveda mani uz Ventspili. Atceros, kā pirmajā darba gadā reizēm bija jāpavada ārvalstu viesi uz vietām, kas bija iekļautas viņu vizītes programmā. Un kur tad mēs tolaik vedām zviedrus vai vāciešus? Jāsaka godīgi, nekā daudz jau vēl nebija. Lai gan Livonijas ordeņa pils no ārpuses bija atjaunota, iekšpusē pavērās kārtīgs būvlaukums, jo pilnā sparā vēl norisinājās pils restaurācijas un pārbūves pirmā kārta. Bija Piejūras brīvdabas muzejs – vieta, kas viesiem patiešām patika (pēc maniem novērojumiem, tur pat stresainākie nomierinājās un relaksējās), taču, protams, pat sapņos nerādījās jaunā, skaistā ēka, ko šodien oficiāli atklāj. Vēl varēja viesus pavizināt ar kuģīti Hercogs Jēkabs.

Ja neņem vērā brīnišķīgo smilšu pludmali un jūru, ko vēlāk veiktajās tūristu aptaujās daudzi Ventspils viesi ierindoja pie Ventspils stiprajām pusēm, un atsevišķus vides objektus, kas jau bija tapuši, nekā cita tūristiem apskatāma te īsti tolaik nebija. Tie visi tapa jau vēlāk – mērķtiecīgi, pakāpeniski, viens pēc otra. Šodien piedāvājums pilsētas viesiem, ko, protams, var brīvi izmantot arī vietējie, ir tik plašs, ka trešdien notikušajā Ventspils tūrisma forumā, par ko varat lasīt Ventas Balss šodienas numurā, pilsētas mēram Jānim Vītoliņam bija neiespējami visu pat nosaukt, lai ievadruna pārlieku neieilgtu. Šodien vairs nav jālauza galva par to, kā prezentēt pilsētu tūrisma izstādē, kā tas bija 2000. gada ziemā, kad Ventspils pirmoreiz piedalījās tūrisma izstādē Balttour. Gribas aicināt – neuztversim to visu kā pašsaprotamu. Bez konkrētiem lēmumiem un apņemšanās attīstīt tūrismu daudz kā no tā, kas šodien ir tik pierasts, nebūtu. Nebūtu arī daudzu apkalpojošajā jomā strādājošu uzņēmumu un darbavietu.

Un negribu piekrist Vācijā dzīvojošajai gidei Inārai Izandei, kura simpozija diskusijā sacīja, ka pie mums nav, kur paēst. Vēlāk gan viešņa precizēja, ka bija vairāk domājusi par mājīgām kafejnīcām, kur izdzert pēcpusdienas kafiju un baudīt kādu kūciņu. Taču arī tādas mīlīgas vietas taču pie mums ir. Var jau būt, ka svešiniekam nav viegli tās atrast. Atliek pie tā piestrādāt.