“Vai tu vari uzrakstīt par to, kā nokļuvi Ventspilī?” man kādu dienu pajautāja portāla saimnieki. Tipiski. Pieci gadi Ventspilī, bet pirmais, ar ko asociējies – neesi šejienietis. Un ko tur slēpt – integrācijas barjeras tiek rūpīgi būvētas kā no vienas, tā otras puses. Mans stāsts nebūt nav unikāls, jo mūsu – iebraucēju – šeit ir daudz. Reizēm šķiet, ka ar uguni jāmeklē pavisam īsts ventiņš, kurš pats savām acīm redzējis to, ko mēs vien nostāstos dzirdējuši – slēgto ostas promenādi, ķimikāliju apskādētos kokus Ventas krastā, kosmonauta galvu bērnu pilsētiņā un arī to bezbēdīgo romantiku, ko var redzēt “Kapteiņa Enriko pulkstenis” kadros.
