Acis kļūst par vienu no Stiklu purviem, kad aiz Annahites pamatskolas pedagoga Edgara Mihņēviča aizveras redakcijas auto durvis. Paliekam divatā ar fotogrāfu Kristapu Anškenu un es pasaku to arī skaļi: Kā gribas raudāt. Visvairāk laikam par tām 50 krūmmellenēm, 50 cidonijām, 25 upeņu krūmiem, kas iestādīti pērn, un šopavasar atjaunotajiem stādījumiem braucamceļa malā.
Lai arī saule ar savu siltumu vēl nedalās pārlieku dāsni, pavasaris ir tā labi ieskrējies. Lauki, dārzi un mauriņi sazaļojuši, grāvmalās lazdas, alkšņi un kārkli lēnām savu stafetes kociņu ziedēšanā nodod pirmajām, drosmīgajām pienenēm. Bērzu zarus pārklājusi sulīgi zaļa pirmo lapiņu migla.
Pēdējā laikā Latvijā, Eiropā un, iespējams, arī citviet pasaulē, šķiet, piedzīvojam pārgājienu tūrisma atdzimšanu. Varbūt tas nav populārs ļoti plašās masās, taču jūtams, ka arvien vairāk cilvēku par to interesējas un top arī atbilstoša infrastruktūra. Gan jau arī pandēmijas radītie ierobežojumi kalpojuši tam, ka cilvēki no jauna atklājuši dažāda veida pastaigas dabā.
Pēc grūtas brīvprātīgo darba dienas Ukrainas atbalsta centrā saņēmām uzaicinājumu doties vakariņās pie atbraukušajām ukraiņu sievietēm Ventspils Augstskolas kopmītnēs. Vakariņu galdā tika celts tradicionālais Ukraiņu ēdiens – vareņiki. Jāpiebilst, ka pirmo reizi iepazinu šo ēdienu!
Nesen iesaistījos brīvprātīgajos, kas palīdz šķirot un vākt mantas Ukrainas bēgļiem, kuri ieradušies Ventspilī, kā arī tiem, kuri palikuši savā zemē, lai to aizstāvētu no iebrucēja.
Pagājušas pirmās nedēļas kopš ir iespēja parakstīties pret grozījumiem ostu likumā.
Pērn pavasarī pie mums ieradās balts kaķis. Tuvējos savus kaimiņus aptaujājām – neviens par Pērlīti neko nezināja. Drīz jau būs gads kopš vakara, kad aiz loga pamanījām ciemiņu. Baltā laime ieguvusi plūstošāku formu, izgulējusi iekrāto miegu, kļuvusi kaķiski draiska.
Ziņu aktualitāte numurs viens joprojām ir situācija Ukrainā. Karš. Vārds, kas piepeši kļuva par ikdienā tik bieži lietojamu, līdzās ar visu pārējo, kas ar to saistās. Arī nāve. Un šajā laikā ir ļoti svarīgi saprast dažas būtiskas lietas – tas nav karš starp divām tautām, tas nav «krievi pret ukraiņiem» vai «krievi pret Eiropu», tas ir Krievijas varas un tai pietuvināto karš, un viņiem par to arī būs jāatbild.
Ukrainā ir sācies karš – sprāgst raķetes, brauc bruņutehnika, skan trauksmes sirēnas un jau bojā iet cilvēki. Tas nav kaut kāds iekšējs konflikts, kaut kādu senu rēķinu kārtošana, tas ir bezkaunīgs, ne ar ko neattaisnojams iebrukums suverēnā valstī, kam pavēli devis Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Neilgā laika posmā dzīve man piespēlējusi iespēju sarunāties ar divām sievietēm, kuras nesen piedzīvojušas lielu zaudējumu. Abas nupat aizsaulē pavadījušas savus vīrus. Turklāt laulībā pavadīti gadi trīsdesmit un vairāk. Laika gaitā puses pierīvējušas visus negludumus tā, ka ābols šķiet mūžam bijis vesels.
Šodien aprit 101 gads, kopš dienasgaismu ieraudzīja pirmais laikraksta Ventas Balss numurs, kas kopš tās dienas, mainot izdevējus, žurnālistus, vadītājus, politisko un nacionālo nokrāsu, regulāri iegūla ventspilnieku pastkastēs. Jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu ar Ventiņu esmu kopā arī es.
Pašmāju un aizrobežu politiskā un ekonomiskā spriedze kārtējo reizi pierādījusi savu neremdināmo ēstgribu. Energoresursu cenas, kas sazin kur aizjoņojušas F-1 bolīda ātrumā, inflācija, un vēl piedevām Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākums, kam nu nekādi nevajadzēja notikt tā, kā tas notika. Svilpieni, ūjināšana un citāda necieņas izrādīšana – tas, ar ko šis pasākums paliks piemiņā. Ak, jā, vēl ar himnas atskaņošanas laikā nenoņemtu galvassegu.
Tieši tāpat kā īstus draugus iepazīsti grūtos brīžos, to, cik labs un tālredzīgs saimnieks esi bijis, vislabāk redz, kad sākas kādas globālas problēmas. Piemēram, tādas kā energoresursu cenu kāpums.
Lai arī gadu skaits jau sniedzas pāri atzīmei 40, jāatzīst, ka joprojām sirgstu ar vēlmi iespēt vairāk, nekā spēju veikt. No decembra darbu saraksta uz janvāri pārceļas vairākas ieceres, tajā skaitā – Ventas Balss e-avīze. Tomēr vēlos mirkli piesēst un kopā ar tevi, lasītāj, atskatīties uz aizvadīto gadu.
Vairākus gadus pēc kārtas īsi pirms Ziemassvētkiem braucām pēc savas eglītes podiņā. Svētku dienās istabas vēsākajā stūrī stāvējusi, eglīte vēlāk pārcēlās uz dārzu vai arī egļu rindu lauka malā, lai tur turpinātu augt un zaļot. Šogad dienas bija iegriezušās tā, ka eglītei pakaļ nekādi netikām. Pietrūka nedēļas astotās dienas. Tad nu ņēmām no meža, sirdsapziņu mierinot, ka tieši viens kopā saaugušu egļu puduris jāizretina.
Izskaņai tuvojas šis gads, kurā svinējām 100 gadus, kopš Ventas Balss pirmā numura iznākšanas. Proti, pirmo reizi ventspilnieki vietējās ziņas avīzē ar nosaukumu Ventas Balss lasīja 1921. gada 8. februārī. Protams, pa vidu bijuši laiki, kad vietējais laikraksts Ventspilī bijis gan Brīvā Venta, gan Padomju Venta un kopš pirmās Ventas Balss esam piedzīvojuši daudz pārmaiņu. Taču arī šodien ventspilnieki zina, ka vietējās ziņas viņi uzzinās no laikraksta Ventas Balss vai digitālajā formātā – no ventasbalss.lv.
Vecajos, ne pārāk labajos laikos, kad visu mēģināja pieķemmēt maksimāli vienādā izskatā, visas vēlmes izcelties kaut kā individuāli, atšķirties no kolektīva un kopumā pelēkā pūļa bija nosodāmas. Arī mākslā manevra iespējas bija ierobežotas, lai gan labākajiem tomēr izdevās pateikt vairāk un citādāk. Cita lieta mūsdienas – katrs var izpausties pēc sirds patikas un ir pat riskanti izteikt kritiku, jo var tak sanākt, ka apšaubi kaut ko tiešām ģeniālu.
Šoruden pieķēru sevi atkal un atkal klausāmies Imanta Kalniņa un Māra Čaklā dziesmu Četri balti krekli no Rolanda Kalniņa 1967. gadā uzņemtās spēlfilmas Elpojiet dziļi, kas savas brīvdomības un ironijas dēļ uz lielajiem ekrāniem nonāca tikai 20 gadus pēc uzņemšanas. Pēkšņi man šķita, ka ir tik būtiski to balto kreklu esamību pieņemt. Ka valkāju, ka citi valkā un ka tas nav kauna traips. Tā ir dzīve.
Patriotu nedēļa arī šogad norisinās klusāk un piezemētāk, nekā tas būtu bijis citādos apstākļos – nav kopīgu gājienu, dziesmu, atmiņu pasākumu. Tomēr tas nenozīmē, ka būt sliktāki, lai padomātu par to, kas tajās nu jau tālajās novembra dienās tika iegūts un nosargāts, kur mēs atrodamies šobrīd un kas mūs varētu sagaidīt turpmāk.
Nav nekā laba tajā, ka atkal esam palikuši bez iespējas daudz ko apmeklēt un daudz ko darīt. Vēl sliktāk, ka atkal jāuzdod jautājums par to, cik slikti ar vietām un lietām, kas šobrīd nav pieejamas, būs pēc tam, kad kļūs labāk un viss kļūs pieejamāks. Ja ir kaut kas, kas šajā kopumā pelēkajā laikā priecē, tad tie ir laika apstākļi, kas joprojām tomēr silda un ļauj priecāties par saules stariem.
