Klimata pārmaiņu ietekme arī Eiropā kļūst aizvien jūtamāka, bet vēl vairāk ir jūtama Latvijas atkarība no ārvalstu energoresursiem. Tādēļ neapšaubu mērķi – doties virzienā, lai elektrības ražošanā mēs kļūtu pašpietiekami, tai skaitā ražojot vēja enerģiju.
Nesen pie manis nonāca grāmata Kā salabot dvēseles mikroshēmu. Smadzeņu un dvēseles saikne praksē, kurā ārsts un praktizējošs kristietis Daniels G. Eimens atklāj, ka starp to, kā darbojas mūsu prāts, un mūsu dvēseles stāvokli pastāv stipra atgriezeniskā saite.
Brīnumainu mirkli piedzīvoju vakar. Kad dienas kņada pieklusa, piesēdu pie datora, lai ierakstītu Latvijas Pastam domātajā vēstulē vēl dažus desmitus lasītāju – abonentu vārdus. Tradicionāli jūsu ir daudz. Paldies katram un visiem kopā, paldies par iespēju un uzticēšanos. Pateicība kā sildošs malks, kā karstums ielija manī, un es uz brīdi norimu. Pakavējos šajā sajūtā.
Divarpus gadus velkas epopeja ar Autotransporta direkcijas (ATD) iepirkuma konkursu par tiesībām veikt reģionālos pasažieru pārvadājumus tuvāko desmit gadu laikā. Lotē Ventspils līdz šim līgums ar pasūtījuma izpildītāju nav noslēgts. Par uzvarētājiem konkursos tika atzīti dažādi autopārvadātāji, tikai ne Ventspils reiss, kas visu šo laiku aizstāv savas tiesības nodrošināt starppilsētu autobusu reisus no Ventspils, apstrīdot apšaubāmos iepirkuma konkursu rezultātus.
Visur, kur vien pagriezies, skan svētku dziesmas. Šķiet, ka teju visas draugu ģimenes jau paguvušas atrast kādu tematisko fotostūrīti, kur starp lampiņu virtenēm, eņģeļmatiem vai apsnigušām eglēm iemūžināt mirkli Ziemassvētku kartītēm, Instagram rullim vai savam un vēlāk jau pieaugušo bērnu priekam.
Gada nogalē tradicionāli atskatāmies uz paveikto, izvērtējam veiksmes un neveiksmes un definējam, kādi vēlamies iesoļot jaunajā gadā – ko no esošā paņemt līdzi un kuru gūto pieredzi transformēt jaunos mērķos. Mēs dzīvojam dinamiskā un aizraujošā laikā, kad ik mirkli pieredzam kaut kā jauna tapšanu, vienlaikus apzinoties, ka daudzas pagātnes koncepcijas vairs nedarbojas vai būtu transformējamas.
Pavisam nelaikā Ventas Balsi sasniegusi ziņa, ka Latvijas Pastam atkal klibo piegādes. Lasītāji zvana uz redakciju un ziņo internetā. Latvijas Preses izdevēju asociācijas izpilddirektors Guntars Līcis norāda, ka mūžīgās atrunas ar saslimušajiem pastniekiem neiztur kritiku. Viņaprāt, avīzei pasta kastītē būtu jābūt ne vēlāk kā astoņos no rīta.
Kad sāku strādāt Ventas Balsī, man bija tikai viens bērns, par dažiem kilogramiem mazāk un neviena paša sirma mata. Arī bārdas man nebija un dzīves pieredzes faktiski arī nē, bet vēlme rakstīt, informēt, slavēt, norāt un, protams, cīnīties ar netaisnību gan bija milzīga.
Spuldzīšu virtenes, tuvojoties pirmajai Adventei, stājas goda sardzē. Tikpat atdevīgas ir niedres, kuru likteņos vēlēts – par puzuriem tapt. Tumsas, vismelnākās tumsas laikā, rādīt ceļu uz ticību, uz sirdsmieru un jaunu sākumu. Kādam tā būs Jēzus piedzimšana, kādam – saules atgriešanās, kādam – abi.
Vēl nesen uz Latvijas valsts simtgades viļņa ar aizturētu elpu, klusu cieņu, bezgalīgu pateicību un asarām vērojām Latvijas mākslinieku devumu valsts simtgadē – filmu Dvēseļu putenis. Tā aizkustināja un atgādināja cenu, kas samaksāta par Latvijas iespēju šodien būt neatkarīgo, demokrātisko valstu saimē.
«Tik tāds, kas sevi atbildīgu jūt, var kalps un arī valdnieks reizē būt». Šie ir Annas Brigaderes vārdi, par kuriem aizdomājos otrdien, sekojot līdzi pirmajai 14. Saeimas sēdei, kurā deputāti nodeva svinīgo solījumu, paužot apņēmību būt uzticīgiem Latvijai.
Pēdējā laika skaļākā tēma ir bērnu un pusaudžu vardarbība skolās. Pieļauju, ka vardarbība ir ne tikai skolās, bet tā ir redzamākā puse tam, kas notiek ar jauno paaudzi.
Domāju, nekļūdīšos, sakot, ka daudzi vēlētāji Ventspilī 14. Saeimas vēlēšanu rezultātus gaidīja ar cerībām un vienlaikus bažām, kas saistītas ar pēdējos četrus gadus valdošajā koalīcijā ietilpstošo partiju Konservatīvie. Ar cerībām par to, ka konservatīvie 14. Saeimā neiekļūs, un bažām, ja nu tomēr iesprauksies.
Abonēt avīzi – tas vismaz mazliet ir kā atzīties mīlestībā. Tu man patīc, tu man deri. Ar tevi kopā ir labi, izzinoši, bagātinoši. Kā ikvienās attiecībās, nav mazsvarīga spēja pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Arī avīze nav ideāla, toties – īsta un dzīva. Ar ventspilnieku ritmā pukstošu sirdi.
Nu jau četru vasaru attālumā augusta pievakare, kurā bariņš ļaužu sasēda ap ugunskuru un, malkojot Sagan dalya, baudīja kādas ceļotājas stāstus par Altaja kalnu takās pieredzēto. Katrs no klātesošajiem izvilka pa fotogrāfijai. Man tika attēls ar Sibīrijas dziednieku vēstījumu, ka fiziskā ķermeņa kaišu saraksts ir cilvēka sašķeltās apziņas atspulgs. Altajs ir ar mani līdz pat šai dienai – īpatnēji rūgtais, uzmundrinošais kalnu rododendru augs kļuvis arī par mūsmāju ciemiņu iecienītu padzērienu. Tēja jušanai. Un mirkļiem, kad pazaudējos pasaules dažādībā. Nu, piemēram, tādam – kā vakardienas rīts.
Īsi pirms vēlēšanām valdība kā dāvanu iedzīvotājiem pasniedza lēmumu uz laiku atteikties no OIK. Šāda valdības rīcība tiek pozicionēta gan kā sen definētas problēmas risinājums, gan kā atbalsts energokrīzē. Taču patiesībā šī ir tikai zobu sāpju mazināšana uz mirkli, ne problēmas risinājums.
Šogad vairāk nekā iepriekš esmu aizdomājies, cik daudz pasaulē ir nežēlības, cietsirdības un sāpju. Ziņu virsrakstos joprojām dominē karš Ukrainā, kur iet bojā nevainīgi iedzīvotāji. Nesen lasīju, ka Ukrainā nogalināti vismaz 353 bērni.
Šis jautājums kaut kad ap vasaras beigām liek uz mirkli sastingt asinīm ne vienam vien skolasbērna vecāka dzīslās. Man šo liktenīgo frāzi miesīga radiniece pirmo reizi šogad pajautāja kaut kad augusta pirmajās dienās. Šķiet, tobrīd palūkojos uz viņu kā uz vājprātīgo. Kad sarunās ar citiem vecākiem ieskanas šis jautājums, līdzīgus skatienus var redzēt arī no viņiem. Kad aizrunājas tālāk un dziļāk, kļūst skaidrs, ka bailes, trauksme un izmisums rodas, ne tikai domājot par izaugušām kājām, sarāvušamies kreklu piedurknēm, burtnīcām un trejdeviņiem lineāliem.
Eksistē tāds apzīmējums kā ātrā mode, kas ir otrais lielākais pasaules piesārņotājs aiz naftas industrijas. Terminu izmanto, lai aprakstītu ļoti ienesīgu biznesa modeli, kas reaģē uz masu pieprasījumu. Industrija strauji attīstījās 20. gadsimta nogalē, kad apģērba ražošana kļuva lētāka un masveidīgāka, pateicoties jauniem materiāliem un loģistikas ķēdēm. Tajā apģērba dizaini un modeļi bieži tiek mainīti, pielāgojoties masu gaumēm, bet ir arī dominējošās sezonālās tendences.
Konferences Izglītības radars, par kuru jums, lasītāji, sīkāk pavēstījām laikraksta piektdienas numurā, plenārsēdē uzstājās izglītības jomas pārstāvji un eksperti, kas darbojas digitālo tehnoloģiju jomā. Konferences tēma – Digitālā ekosistēma izglītības telpā – šodien ir īpaši aktuāla.
