Kas tad ir mūsdienu fotogrāfija? Varbūt pienācis laiks mainīt nozares nosaukumu uz dažādu elektronisko ierīču operatori vai varbūt ciparogrāfi?
Jā, neapšaubāmi, mūsdienu tehnoloģiju attīstība soļo platiem soļiem. Fotogrāfija kā vēl nekad ir kļuvusi tuva cilvēcei, un dīvaini, ka vēl nav izgudrots gludeklis ar iebūvētu kameru, lai instagramu miljardus papildinātu ar savu jaunāko apakšbikšu attēliem. Līdz kādam absurdam bija nonākuši cilvēki senāk – mocīties pie katra kadra kompozīcijas, rēķināt ekspozīciju, sekot līdzi atlikušajiem kadriem, apmeklēt fotokursus.
Tad vēl šī muļķīgā noslēpumainības sajūta, kad neko nevar redzēt šeit un tagad. Bija jāgaida līdz izkusīs attīstītājs, lai attīstītu filmiņu. Par vannasistabā pavadītām pustumsas stundām, kopējot bildes, es vispār paklusēšu. To visu laikam bija izgudrojis kāds cilvēkus ļoti nīstošs radījums.
Kāds paretam vārgi šļupstēs par laiku, kad filma disciplinēja prātu, trenēja reakciju un spēju pamanīt citiem nepamanāmo? Muļķības. Atliek ieiet elektronikas veikalā un, izejot no tā ar tikko iegādāto kameru, mēs lepni un bez sirdsapziņas pārmetumiem varam sevi saukt par fotogrāfiem. Šodien mums jāmāk atrast piktogrammu ON/OFF un māksla var sākties! Nepatīk ar telefonu uzņemtais attēls? Nekādu problēmu – piktogramma ar uzzīmētu miskasti padarīs jūsu uzņemšanas procesu par bezgalīgu. Vai nupat apēdāt tomātu un par to neuzzināja līdzpilsoņi? Nejēdzība! Jūs visticamāk neesat laikmetīgs un moderns.
Iedomājieties, kādas bildes sanāktu Anselam Ādamsam, ja tā vietā, lai skraidītu ar pārdesmit kilogramus smagu foto aprīkojumu pa Josemitas kalniem, viņam būtu bijusi planšete? Ja vecmodīgais un tūristus nepiesaistošais melnbaltais foto pārtaptu par skaistām krāšņumbildēm? Vieta pašmāju kalendārā un lietuviešu tūristu armāda būtu garantēta! Bet nu ko es par dārgākās (visticamāk, ka noticis pārpratums) fotogrāfijas pasaulē autoru, mēs strauji mācāmies no citu kļūdām un ar pilnu pārliecību varu sacīt, ka mūsu pilsētā patiešām ir padomāts par mums – ciparogrāfiem.
Ja kādu rītu pamostoties tev pie brokastu galda būs pievienojusies mūza un ar savu kņudīgo uzstājību aicinās plenērā, nedari muļķības un nesāc plānot sižetus, rakursus un kompozīcijas! Viss jau ir sagatavots. Vēlies, piemēram, bildēt Ostgalu? Lūdzu. Kādreiz, kaklus laužot un zem kājām skatoties, mēs kā ēnas lēnām slīdējām pa degradēto Līvu ielu, cerībā saskatīt noplukušo, bez plastmasas logiem esošo 19 gadsimta apbūvi vai kādu starp nevienādajiem bruģakmeņiem izspraukušos pieneni. Toties tagad bez lieliem kreņķiem par jaundzimušo miegu un bērnu ratiņu konstrukciju mēs plūdeni izslīdam cauri kādreizējam iedvesmas un sajūtu rajonam. Pat 10 mājas kaķi izskatās ar lielāku pievienoto vērtību, ar tādu kā eirokaķiskāku skatienu mūs aicinot ilgāk šeit neuzkavēties, bet doties tālāk – pretim saulrieta apmirdzētām kāpām, pretim vietai, kur savā bezgalīgajā cīņā viļņlauži mēģina ko pierādīt jūrai.