Regulāra pilsētas svētku svinēšana Latvijā aizsākās 20.gs. 90.gadu nogalē, piemēram, Kuldīga savus pirmos svētkus svinēja 1989.gadā ar Hercoga Jēkaba atgriešanos, savukārt Ventspils atmodas augstais punkts bija pilsētas 700.gadu jubilejas svinības 1995.gadā.
Un nu jau svētkus svin arī Latvijas mazie miesti un novadu centri- Nereta, Kocēnmuiža u.c., iesaistot vietējo kolektīvus, aicinot viesus, atklājot kādus jaunus labiekārtotus objektus utt.
Arī Ventspilī šogad būs vasara, paies Jūras svētki un klāt būs Pilsētas svētki ar svētku gājienu, kas vienus sajūsmina, citiem ir kā sods; ar ziedu paklājiem promenādē, kas cieš no daudzo staigātāju dažkārt bīstamās uzmanības; ar bezgalīgām rindām pilsētas kafejnīcās; ar vakara koncertu Reņka dārzā un balli; ar pelnīti vai, cituprāt, nepelnīti apbalvotajiem ventspilniekiem u.t.t. Tas, ka svētkus apspriež, ir normāli, tā tam ir jābūt, bet tas, ka svētkos sāk nicināt sevi, nievājoši izteikties par savējiem, gan nav neko smalki.