Eksistē tāds apzīmējums kā ātrā mode, kas ir otrais lielākais pasaules piesārņotājs aiz naftas industrijas. Terminu izmanto, lai aprakstītu ļoti ienesīgu biznesa modeli, kas reaģē uz masu pieprasījumu. Industrija strauji attīstījās 20. gadsimta nogalē, kad apģērba ražošana kļuva lētāka un masveidīgāka, pateicoties jauniem materiāliem un loģistikas ķēdēm. Tajā apģērba dizaini un modeļi bieži tiek mainīti, pielāgojoties masu gaumēm, bet ir arī dominējošās sezonālās tendences.
Konferences Izglītības radars, par kuru jums, lasītāji, sīkāk pavēstījām laikraksta piektdienas numurā, plenārsēdē uzstājās izglītības jomas pārstāvji un eksperti, kas darbojas digitālo tehnoloģiju jomā. Konferences tēma – Digitālā ekosistēma izglītības telpā – šodien ir īpaši aktuāla.
Vēl ir augusts un gribas, muguru atliecot, stāvēt un raudzīties smagajā ābelē kā svētajā un neko vēl nepiesaukt. Varētu vērties mūžīgi, bet – tās mušas! Kā jau vasaras beigās ierasts, mušu ir daudz. Tās pamanās ielīst istabā, sildās saulē, pie datora ventilācijas restītes, pat pie ūdens boilera sarkanās gaismiņas. Saberzē kājas, piegludina spārnus un grib tikai vienu – turpināties.
Pagājušās pietdienas laikraksta pirmajā lapā laimīgi smaida pāris, kurš tieši tajā dienā atzīmēja savu kāzu 55. jubileju, kas tiešām ir ievērojams skaitlis. Citiem pat līdz šādam gadu skaitlim vēl neizdodas tikt galā ar sevi, atrast savus dzīves mērķus un kur nu vēl otro pusīti, bet šie cilvēki ir atraduši viens otru un pratuši šo nepieciešamību būt viens otram saglabāt tik ilgus gadus.
Komatus virsrakstā katrs var salikt pats. Pēc savas pārliecības. Es liktu pirms karot.
Kopš 24. februāra pasaulē daudzas lietas vairs neiet vecajās sliedēs, daudzas lietas tiek pārvērtētas, skatītas un uztvertas citādāk. Gribot negribot biezā slānī savilkušās sarkanās līnijas, kuras vairs pārkāpt nedrīkst. Vismaz līdz jauniem notikumu pavērsienam. Tomēr pastāv arī cits viedoklis...
No 1. jūlija Latvijā ievērojami samazinās atbalsts Latvijā esošajiem Ukrainas bēgļiem, kuri pie mums nonākuši, bēgot no kara. Pašvaldības gaida no valdības precīzu un skaidru kompensācijas mehānismu bēgļu izvietošanai un cita veida palīdzībai. Savukārt valdība paliek uzticīga savam stilam – apsolīt, skaļi paziņot, ka «naudas ir tik daudz kā nekad», tomēr vienlaikus aizmirstot visu rūpīgi saskaitīt.
Nupat esam nosvinējuši vasaras saulgriežus un Jāņus. Tas ir brīdis, kad kopā ar dabu esam visciešāk, kad apzināmies, cik nozīmīgs mums ir dabas dotais spēks.
Tūlīt, tūlīt visā Latvijā un gribas domāt, arī ārpus robežām, tiks svinēti, manuprāt, skaistākie gada svētki – Līgosvētki. Kaut kā jau daudzus gadus personīgi man ir pazudusi ne tikai šo, bet arī citu svētku svinēšanas sajūta. Šogad ar lielām cerībām došos sevī atjaunot Līgosvētku burvību!
Runā, ka cilvēks var pierast pie visa kā – gan pie labiem apstākļiem un lielām iespējām, gan pie krietni sliktākām lietām. Mana pārliecība vienmēr bijusi, ka labāk ir, ja pieradums veidojas ap kaut ko labu, piemēram, sakārtotu vidi. Mums, ventspilniekiem, tāda iespēja ir dota, tāpēc pārsteidz, ka netrūkst ļaužu, kuriem joprojām ir labāk, ja neko nebūvē, nekas nenotiek.
Kāda krieviski runājoša sieviete man nesen jautāja par mūsu Livonijas ordeņa pili, kas to cēlis utt., es, protams, steidzu skaidrot, ka Livonijas ordeņa pili Ventspilī cēluši vācu bruņinieki kā cietoksni jauniekarotajās teritorijās, ka tā rakstu avotos pirmoreiz minēta 1290. gadā un ka šis gads tiek uzskatīts arī par Ventspils dibināšanas gadu. Es stāstu, taču mani nepamet sajūta, ka katrs mans krieviski izrunātais vārds – karš, karavīrs, iekarot, cietoksnis – liek viņas acīm izmisīgi lūkoties manī. Un es apjūku, jo nevaru šos vēstures notikumus uz burvju mājienu pārvērst kādā stāstā par mieru, saticību un mīlestību.
Iestājoties pavasarim, rokas un sirds iegrimst dārzā. Jau janvāris, kad dienas pamazām tapa gaišākas, bija kā apsolījums, ka pavasaris tuvojas, ka gada skaistākais laiks vairs nav aiz kalniem. Ap to laiku nu jau ik gadu atskan draudzenes atgādinājums, ka laiks sēt pelargonijas. Līdz ar sīkajām sēkliņām, ko guldu mazajā dēstu podiņā, es sēju prieku. Ar to brīdi sākas brīnuma gaidīšana. Uz palodzes lēnām dīgst puķu un dārzeņu sēklas, un lēnām plaukst prieks par pavasari, par esību, par pasauli.
Acis kļūst par vienu no Stiklu purviem, kad aiz Annahites pamatskolas pedagoga Edgara Mihņēviča aizveras redakcijas auto durvis. Paliekam divatā ar fotogrāfu Kristapu Anškenu un es pasaku to arī skaļi: Kā gribas raudāt. Visvairāk laikam par tām 50 krūmmellenēm, 50 cidonijām, 25 upeņu krūmiem, kas iestādīti pērn, un šopavasar atjaunotajiem stādījumiem braucamceļa malā.
Lai arī saule ar savu siltumu vēl nedalās pārlieku dāsni, pavasaris ir tā labi ieskrējies. Lauki, dārzi un mauriņi sazaļojuši, grāvmalās lazdas, alkšņi un kārkli lēnām savu stafetes kociņu ziedēšanā nodod pirmajām, drosmīgajām pienenēm. Bērzu zarus pārklājusi sulīgi zaļa pirmo lapiņu migla.
Pēdējā laikā Latvijā, Eiropā un, iespējams, arī citviet pasaulē, šķiet, piedzīvojam pārgājienu tūrisma atdzimšanu. Varbūt tas nav populārs ļoti plašās masās, taču jūtams, ka arvien vairāk cilvēku par to interesējas un top arī atbilstoša infrastruktūra. Gan jau arī pandēmijas radītie ierobežojumi kalpojuši tam, ka cilvēki no jauna atklājuši dažāda veida pastaigas dabā.
Pēc grūtas brīvprātīgo darba dienas Ukrainas atbalsta centrā saņēmām uzaicinājumu doties vakariņās pie atbraukušajām ukraiņu sievietēm Ventspils Augstskolas kopmītnēs. Vakariņu galdā tika celts tradicionālais Ukraiņu ēdiens – vareņiki. Jāpiebilst, ka pirmo reizi iepazinu šo ēdienu!
Nesen iesaistījos brīvprātīgajos, kas palīdz šķirot un vākt mantas Ukrainas bēgļiem, kuri ieradušies Ventspilī, kā arī tiem, kuri palikuši savā zemē, lai to aizstāvētu no iebrucēja.
Pagājušas pirmās nedēļas kopš ir iespēja parakstīties pret grozījumiem ostu likumā.
Pērn pavasarī pie mums ieradās balts kaķis. Tuvējos savus kaimiņus aptaujājām – neviens par Pērlīti neko nezināja. Drīz jau būs gads kopš vakara, kad aiz loga pamanījām ciemiņu. Baltā laime ieguvusi plūstošāku formu, izgulējusi iekrāto miegu, kļuvusi kaķiski draiska.
Ziņu aktualitāte numurs viens joprojām ir situācija Ukrainā. Karš. Vārds, kas piepeši kļuva par ikdienā tik bieži lietojamu, līdzās ar visu pārējo, kas ar to saistās. Arī nāve. Un šajā laikā ir ļoti svarīgi saprast dažas būtiskas lietas – tas nav karš starp divām tautām, tas nav «krievi pret ukraiņiem» vai «krievi pret Eiropu», tas ir Krievijas varas un tai pietuvināto karš, un viņiem par to arī būs jāatbild.
