Palīdzēt vai paiet garām

Mani ļoti aizkustināja 3. maija laikrakstā publicētā rakstā Cilvēki, ģimene, daba un darbs – Latvijas vērtības daktera Andra Kārkliņa teiktais: «Jo mazāk cilvēku, jo personīgāk mēs cits citu uztveram. Ja man jāsalīdzina – dzīvot Rīgā vai Ventspilī, vai, vēl ideālāk, Piltenē, tad – jo mazāk cilvēku, jo mēs viens otram esam personīgāki. Rīgā cits citam iet garām un mēs viens otram neko nenozīmējam.»

Es pati pirms kāda laika piedzīvoju brīdi, kad Rīgā pēc vienas medicīniskas manipulācijas zaudēju samaņu un uz ielas nogulēju 15 minūtes. Pamodos uz trepēm, kur biju apstājusies, lai sagaidītu draugu. Sākumā bija grūti saprast, kas notiek, kur esmu, bet, ieraugot milzīgo asins peļķi zem sevis, sapratu, ka pirmo reizi savā dzīvē biju noģībusi. Sāku skatīties apkārt un vākt savas mantas, kuras bija blakus nokritušas, un sapratu, ka neviens šajās 15 minūtēs man nebija pienācis klāt. Nebija tā, ka kādā nostūrī biju ielīdusi, es atrados pie vienas no veselības aģentūras ieejas durvīm, blakus ir iela, teritorijā regulāri iebrauc un izbrauc automašīnas, bet neviens nebija mani pamanījis. Vai arī bija, bet tas jau uz viņiem neattiecas!? Viss jau beidzās labi, esmu sveika un vesela, bet...

Nakti pavadīju slimnīcā, paldies manam ārstējošajam ārstam, kurš rūpējās par mani visu nakti. Aizbraucot mājās, mani pārņēma vārdos neizsakāmas skumjas par to, ka es tur gulēju viena, par to, ka nevienam nešķita svarīgi pienākt un palīdzēt. Ļoti sāpināja vienaldzība, jo es vienmēr cenšos palīdzēt citiem, un man šī situācija šķita negodīga.

Mēs esam maza, bet varena tauta, mūsos visos slēpjas milzīgs spēks un ticība labajam. Mēs esam salīdzinoši maza pilsēta un viens otru kaut reizi esam vaigā redzējuši. Tieši šī iemesla dēļ šķiet, ka mēs savā pilsētā viens otram garām nepaietu. Šoreiz gribu aicināt ikvienu palīdzēt kādai ventspilniecei, kura cīnās ar ļaundabīgu audzēju, savākt nepieciešamo summu, lai varētu turpināt ārstēšanos. Summa ir diezgan ievērojama, bet, ja mēs katrs kaut pa vienam eiro noziedotu, tad tas jau beigās salektos ciparā, kas glābtu sievietes dzīvību. Mēs varbūt viena eiro neesamību nemaz tā īsti nejustu, bet viņa gan (par aicinājumuz ziedot var lasīt ŠEIT!)

Protams, nevar salīdzināt manu gadījumu ar šo, bet runa ir par to, kā uz visu skatāmies. Ja dzīvosim ar apziņu, ka mūs neskar citu cilvēku problēmas, tad, manuprāt, nevaram gaidīt palīdzību tad, kad pašam ir grūti. Un tad, man šķiet, ir grūti arī lūgt palīdzību, jo, iespējams, tajā brīdī saprotam, ka paši esam vienmēr gājuši garām un esam bijuši vienaldzīgi.

Mēs neviens nezinām, kad pienāks brīdis, kad palīdzība būs vajadzīga un būs jāpārkāpj pāri visiem saviem principiem, jāatkailinās līdz pašiem dvēseles dziļumiem un jālūdz. Jālūdz tikai viens –iespēju dzīvot šo dzīvi, iespēju redzēt, kā aug bērni, iespēju just, dzirdēt un būt šeit, starp savējiem, starp mīļajiem.