Blogi

Ko tur slēpt un liekuļot, arvien vairāk nākas saskarties un dzirdēt cik esam palikuši neiecietīgi, dusmīgi un pat reizēm nežēlīgi pret apkārtējiem un tas mani ļoti biedē.

Tagad jau galvenais kaut kādi papīri vajadzīgi! Tieši tā Mirttante rakstīja savam krustdēlam Ērikam visiem labi zināmajā kinofilmā. 40 gadi pagājuši no filmas pirmizrādes, taču šķiet, nekas šajā pasaulē nav mainījies – visos laikos un pie visām varām cilvēks cenšas sagādāt stiprus papīrus, tādai vai citādai vajadzībai.

«Ja darba ņēmējs nav pabeidzis vakcināciju līdz 15. novembrim, darba devējs viņu atstādina no darba pienākumu veikšanas,» pieļauju, ka ar šādu paziņojumu pirmdien saskārās ne viens vien ventspilnieks, kurš līdz šim nebija vakcinējies. Un nevaru nepamanīt, ka daļai tas bija arī šoks, jo droši vien arī jūs, tāpat kā es, pazīstat cilvēkus, kuri nevakcinējas savas pārliecības/brīvas izvēles pēc (un jāatgādina, ka šā gada sākumā tiesībsargs bija atzinis, ka saskaņā ar Latvijas likumiem vakcinācija ir tikai brīva iespēja un tai nav imperatīvs raksturs nevienam sabiedrības loceklim), vai nevakcinējas, jo ir bažas par savu veselību saistībā ar citām saslimšanām, kuru dēļ potēties nav vēlams.

Augusta vidū, kad tik tikko biju sākusi strādāt laikrakstā, uz pāris nedēļām dienas ritms iegriezās tādā kā amoka skrējienā.

Arvien biežāk visās malās skandina vārdu uzticēšanās, aicina uzticēties gandrīz visam, gan tam, ka šis maizes klaips būs gards un mīksts, gan tam, ka rīt mūs gaida labāka diena!

Ventas Balsij šis ir jubilejas gads, jo tieši pirms 100 gadiem šis laikraksts pirmo reizi ieraudzīja dienas gaismu. Jau labi laicīgi sākām domāt par to, kā lasītājus un arī pašiem sevi šī gada laikā iepriecināt, taču kāds cits visu izlēma mūsu vietā – pandēmija, ārkārtas stāvoklis, atceltas gandrīz visas aktivitātes, dzīve ja ne apstājās, tad noteikti krietni samazināja apgriezienus.

Laiku pa laikam atgriežos pie nopūtas: ak, kamdēļ gan, cilvēkam piedzimstot, līdzi nenāk tieši viņam derīga dzīves patiesību grāmata. Kamdēļ tik daudzi, kuri vēlāk sev derīgo atrod, piemēram, Bībelē, piedzimst ateistu ģimenēs? Ģimeņu melnās avis. Savējo meklējumi un vilšanās, atradumi, zaudējumi, puspatiesības, kurām gadiem ticēts.

Jau gadiem sanāk gandrīz katru dienu uzmest aci daudz un dažādiem komentāriem ventasbalss.lv ziņu portālā, kas nebeidz pārsteigt ar savu domu lidojumu gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Droši vien apmēram tikpat ilgu laiku manī gruzd dusmas pret komentētājiem, kuri uzstājīgi uzsver, cik slikti un sabiedrībai nederīgi ir dažu tautību un rasu cilvēki. Tikai tautības un rases dēļ.

Vakcinēties vai nē? Vieni uzticas zinātnei, citi apzinās, ka arī zinātne jauno vīrusu un vakcīnu ietekmi uz organismu maz vēl pētījusi. Kāds paļaujas, cits baidās. Mūspusē cienītais Akmeņkalnu saimnieks KĀRLIS AKUMS, kam rit 82. dzīves gads un kuru daudzi apbrīno par viņa dzīvesprieku un optimismu, pēc pirmās potes zaudēja spēku un vairākas nedēļas cīnījās ar vakcīnas izraisītām sekām. Neskatoties uz to, Akums ir pārliecināts, ka vakcīna ir vienīgā pareizā izvēle.

Droši vien būsiet jau dzirdējuši, ka par šā gada Latvijas ģeovietu atzīts Staldzenes stāvkrasts, un šajā sestdienā tur gaidāms tam veltīts pasākums. Tiks organizēts pārgājiens ģeologu un citu speciālistu vadībā ar lekcijām un informāciju par Staldzenes stāvkrastiem – to veidošanos, ģeoloģiju, vēsturi, kā arī izskanēs jautājumi un diskusijas.

Vakar nosvinēju dzimšanas dienu. Ir daudz lietas, kas šādā dienā nāk galvā, daudzi tosti, ko gribas uzsaukt, bet viens no tiem saskanētu ar tādu, kas tika uzsaukts kādā leģendārā filmā: Iedzersim par kibernētiku!

Jaunais mācību gads, kā jau pēdējos gados ierasts – citādāks! Šoreiz mazliet vairāk konkrētības nekā iepriekšējā gadā. Testi ir – visi mācās klātienē.

Jau kādu brīdi manā sociālo tīklu plūsmā laiku pa laikam pazib informācija par vīru apļiem. Te kāds vaicā, vai un kur Latvijā tādi notiek, te dalās ar pieredzi un fotoattēliem.

«Un, kad naktīs skrien cauri domu satraukts bezmiegs, es iedomāju ceļu, es eju kājām pa Kurzemi...» domāju, ka daudzi atpazīst šīs rindas no mums, kurzemniekiem, īpaši mīļā Imanta Ziedoņa darba Kurzemīte.

Freimanim īsti nepatika Dzejas dienas. Un arī par dzejnieku viņam ne visai patika sevi saukt. “Es esmu kokosrieksts – jāsadauza piere, lai iztecētu piens,” tā Freimis.

Atzīšos grēkā – smalki ar visu, ko piedāvāja šī gada pilsētas svētku programma, iepazīties neizdevās. Cauri tiem izstaigāt iznāca gan, un man šķiet, ka kaut ko tādu, ko var saukt par svētku sajūtu, izjutu. Kaut vai tāpēc, ka apkārt bija daudz smaidīgu seju. Kā jau svētkos tam jābūt.

Sirsnīgi sveicu jūs Ventspils pilsētas 726. dzimšanas dienā! Ventspils svētkos mēs tiekamies katru gadu. Bet katru reizi tas notiek it kā no jauna, jo Ventspils pilsētas attīstība nekad neapstājas. Mana Ventspils noskaņa patlaban ir rosība un prieks, jo arī šogad mēs visi kopā esam izvirzījuši mērķus un tos īstenojuši: labiekārtojuši pilsētu, atbalstījuši talantīgus sportistus, bijuši atvērti jaunām investīcijām un parūpējušies par nākotni.

Jūnijā pie mums viesojās Eiropas lielāko tulkotāju māju vadītāju apvienība RECIT savā gadskārtējā konferencē – tur bija pārstāvji no Anglijas, Francijas, Beļģijas, Vācijas, Itālijas, Ungārijas, Šveices... Tāda aristokrātu, var teikt, sabiedrība, kur nemaz nevar tā iestāties, jāgaida, kamēr aicinās, kur dažās mājās uz vakariņām jāpārģērbjas, bet dažās ir pat savi vīna pagrabi. Par stipendiju vai grantu apmēriem nemaz i nerunāsim. Tomēr mūs viņi iestāties uzaicināja, un re, nu bija arī šeit, Ventspilī. Uzzinājām, kā darbojas šīs rezidenču vietas, kā notiek viesu/tulkotāju ielūgšana, kādi ir tad viņu pienākumi, citur jāuzstājas, citur jāraksta eseja, citur jāvada darbnīcas. Var teikt, tādas gadiem izstrādātas tradīcijas. 

Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...

Nesen aizlīgojušajos Jāņos saņēmām no draugiem saistošu lasāmvielu – septiņus centimetrus biezu 1987.gada žurnāla Zvaigzne gada iesējumu, kurā var atrast daudz brīnišķīgu faktu, bet visvairāk – faktu interpretācijas. Tieši ar pēdējām 20.gs. 80.gadu vidus prese ir pārbagāta. Diezgan šerminošs izdevums, īpaši, ņemot vērā to, ka 1987.gadā jau notiek plaša sabiedrības viļņošanās brīvības virzienā. Tiek izdots lieliskais literārais žurnāls Avots, jau pirms gada nodibinātā Helsinki-86 grupa pie Brīvības pieminekļa 1987.gada 14.jūnijā organizē ziedu nolikšanu. Bet Zvaigzne pilna ar cietiem, komunistiskajai partijai veltītiem tekstiem, starp kuriem daži gadās arī saturiski kuriozi. Piemēram, šāds, fotogrāfijām bagātīgi ilustrēts materiāls: «Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 70.gadu (svinības) ievadīja plaši tautu draudzības svētki KPFSR Kirovas apgabalā. Tur notika Latvijas PSR kultūras un mākslas dienas. Mūsu republiku ar ziemeļniecisko Vjatkas novadu vieno sena draudzība.» Daudz fotoattēlu, kuros var atpazīt dažus kultūras darbiniekus un politiķus.