Pucēties gribējās gan dāmām, gan biedrenēm

Vairāk nekā gadu Ventspils muzeja komanda pētījusi, kā mūsu pilsētas dāmas tērpušās pagājušā gadsimta otrajā pusē un kā ventspilnieču mode ietekmējusies no pasaules vēsmām. Lai arī aiz dzelzs priekškara, tomēr šeit, kā jau ostas pilsētā, vienmēr bijušas preces no ārzemēm – arī audumi, galantērijas izstrādājumi, rotaslietas, modes žurnāli un pat smalkas smaržas. Pakalpojumu kombināta modelētājas, piegriezējas un šuvējas savu darbu tiešām prata. Par to var pārliecināties Livonijas ordeņa pils trešā stāva izstāžu zālē, kur līdz 2024. gada rudenim aplūkojama apjomīga Ventspils muzeja krājuma un privātkolekciju izstāde Ventspilnieces drēbju skapis, 20. gs. 50.–80. gadi. Ekspozīcijai papildus tiek piedāvāta muzejpedagoģijas nodarbība Ilvas Buntikas vadībā.

Pagājušās nedēļas izskaņā izstādes atklāšanā piedalījās arī daļa no tās tapšanā iesaistītajiem – muzeja vēsturnieki un citi darbinieki, šuvējas un vairākas ventspilnieces, kuras laipni bija atvērušas savus drēbju skapjus un padalījušās ne tikai ar tērpiem, bet arī citām vērtīgām laikmeta liecībām. Izstādi atklājot, tās tēmai bija pieskaņojušies arī muzeja darbinieki, izvēloties vēsturiskus tērpus un tiem pieskaņojot atbilstošus, vienotā stilā ieturētus aksesuārus.

Ventspils muzeja krājuma vadītāja Maija Štrumfa izstādes apmeklētājiem pastāstīja, kā muzejs nonācis līdz idejai par šo izstādi. Kāda ventspilniece vēsturniekus uzaicinājusi uz mantojumā saņemto dzīvokli, kurā bija dzīvojusi 1927. gadā dzimusi dāma. «Tiešām dāma, jo viņa padomju laikā bija strādājusi diezgan augstā amatā un arī viņas garderobe bija atbilstoša ieņemamajam amatam un sociālajam statusam,» skaidro krājuma vadītāja. Par spīti samērā trūcīgajam dzīvokļa iekārtojumam, skapji bijuši pilni ar pagājušā gadsimta 60.–70. gadu šuvēju darinātiem tērpiem. 2022. gadā, sākot plānot nākamā gada izstādes, nolemts, ka šī kolekcija pils apmeklētājiem tiešām ir jāredz. Muzeja pētnieki uzaicināti uz vēl kādu 1923. gadā dzimušas dāmas dzīvokli, kurā mantinieki atraduši glabājamies iespaidīga apjoma drēbju kolekciju. Laika gaitā muzeja aicinājumam atsaukušās arī citas ventspilnieces, kuru skapjos glabājušies skaisti pagājušā gadsimta tērpi un aksesuāri, tā papildinot krājumu ar citiem eksponātiem. Daudzas dalījušās arī ar saviem piedzīvojumiem un stāstiem par to, kā šajā laikā notikusi apģērbu šūšana – gan sadzīves pakalpojumu kombinātā, gan tolaik nelegālajos rūpalos pie citām šuvējām. Lielu daļu šo stāstu var izlasīt arī izstādē, blakus eksponētajiem tērpiem.

Dažas ventspilnieces, kuras dalījās ar vērtīgajām laikmeta liecībām, bija atnākušas arī uz izstādes atklāšanu. Viena no viņām – Malle Rozenšteina – atklāšanas pasākumā padalījās ar savām atmiņām par ventspilnieču modi pagājušā gadsimta 60.–70. gados. Rozenšteina bijusi, kā pati saka, Tallinas meitene, kas izmācījusies Tallinas vieglās rūpniecības tehnikumā par apģērbu konstruktori modelētāju, paguvusi pastrādāt par piegriezēju, līdz brīdim, kad iestājusies Mākslas institūtā un iepazinusies ar vīrieti no Ventspils. 1967. gadā viņa pārcēlusies līdzi vīram, pieņēmusi viņa tautu, zemi un valodu. Abi ar vīru daudz apmeklējuši koncertus, un viņai bijis interesanti paskatīties, kā ventspilnieces ģērbjas. «Ventspilnieces tolaik nebija dāmas. Mēs bijām biedrenes, sievietes un vienkārši iedzīvotājas.» Viņa secinājusi, ka Tallina modes tendenču ziņā tomēr bijusi priekšā par kādiem pieciem gadiem, un, sākot strādāt Ventspilī, nācies piemeklēt pavisam citas tērpu konstrukcijas. Viņai pašai bijis zils trapecveida mētelis, kam klāt nēsājusi baltus aksesuārus – hūti, šalli un cimdus. Par šo ietērpu viņa saņēmusi pārmetumus no vīramātes, kura ieteikusi vedeklai uzsiet vienkāršu lakatiņu.