Iekāpt otra kurpēs

Visādās iešanās un skriešanās daudz ko pat nepamanām vai uztveram par pašu par sevi saprotamu. Kaut vai to, ka esi pie labas veselības un spēj veikli nokļūt visur, kur nepieciešams. Tas mainās brīdī, kad kaut kas sašķobās. Piemēram, salauz roku un kādu laiku jāpadzīvo ar ģipsi, kamēr lauztā vieta sadzīst. Tai brīdī pēkšņi saproti, cik daudz kas kļūst grūti – kaut vai ar kreiso roku ēst zupu, sapogāt pogas vai izmazgāt matus. Un agrāk vieglais kļūst par šķērsli un problēmu.

Par to, cik tas, kas vienam vienkāršs, citam var būt grūts un nepārvarams, aizdomājos, klausoties vides piekļūstamības ekspertes Poļinas Rožkovas lekciju par to, kādai būtu jābūt pilsētvidei un ēku iekārtojumam, lai ikviens neatkarīgi no tā, vai viņam ir vai nav funkcionāli traucējumi, varētu nokļūt visur, kur vajadzīgs, un saņemt pakalpojumus. Rakstu par to piedāvājam šajā numurā. Pozitīvi, ka pēdējos gadu desmitos mūsu sabiedrībā par to domā arvien vairāk. Dažādas prasības ir iestrādātas būvnormatīvos, un arī sabiedrības izpratne par šo jautājumu ar gadiem kļūst arvien lielāka. Taču, protams, ir vēl kur augt. Skaidrs, ka ne visu var izdarīt uzreiz, un, protams, ka simtiem gadu senu celtni pielāgot būs daudz sarežģītāk nekā atbilstoši mūsdienu prasībām izprojektēt jaunu ēku. Piekļūstamības risinājumi, pielāgojot vidi un telpas, protams, arī kaut ko maksā. Taču, kā rosināja aizdomāties lektore, ir daudzi it kā sīkumi, kas nemaz nemaksā tik daudz, bet var izrādīties noderīgi tiem cilvēkiem, kuriem ir kādi funkcionāli traucējumi. Kaut vai uzlīmes uz margām, lai cilvēks ar redzes traucējumiem var saprast, kurā stāvā atrodas, vai par simbolisku cenu iegādājami kruķu turētāji, kas atvieglos tualetes apmeklējumu kādam, kuram īslaicīgi vai ilglaicīgi jāpārvietojas ar šiem palīglīdzekļiem.

Laikam visvairāk mani satrieca tas, ko lektore stāstīja par tualetēm. Apsekojusi dažādus objektus mūsu pilsētā, eksperte secināja, ka diemžēl neviena no redzētajām tualetēm nebija piekļūstama. Daži no piemēriem, kas tika minēti, lika aizdomāties, ka nereti, veidojot vidi vai izstrādājot kādu pakalpojumu, mēs par maz iejūtamies otra cilvēka kurpēs. Jo kā gan citādi invalīdiem it kā piemērotā tualetē būtu novietota atkritumu urna, ko var atvērt ar kāju, vai tualetes papīra turētājs piestiprināts kaut kur metra attālumā, liedzot cilvēkam ar kustību traucējumiem līdz tam aizsniegties. Redakcijas sapulcē esam pārrunājuši, ka šo tematu turpināsim šķetināt.