Mijiedarbošanās prieks

Dzejnieks Andris Akmentiņš teic, ka «joprojām iespēja mijiedarboties ar svaigi radītu tekstu latviešu valodā sabiedrībai šķiet svarīga un patīkami satraucoša». Kur īsti slēpjas Dzeju dienu fenomens, kas jau teju 60 gadu garumā ik rudeni liek dzejniekiem iet tuvāk publikai un piešķirt savu balsi rakstītajam vārdam? Kāpēc dzejniekam ir svarīgi skaļi lasīt savus darbus? Tā ir ideju apmaiņa, dzejnieka mijiedarbošanās ar klausītājiem, sajūtot, kā lasītais teksts ar viņiem rezonē, un varbūt arī pašam autoram saklausot savā darbā jaunas notis. Vienmēr interesants ir bijis jautājums, kuram labāk izdodas dzejolī ietverto jēgu un sajūtas nodot klausītājiem – aktierim vai autoram, pašam lasot savu darbu? Visticamāk, tomēr autors visprecīzāk saliks tos uzsvarus un piešķirs tās intonācijas, atsegs tos nozīmju slāņus, kas darba radīšanas brīnuma brīdī viņā pašā ir viļņojušies. Tā ir iespēja iepazīst autoru caur to, kā viņš lasa. No otras puses, aktiera izpildījumā dzejolis var iegūt varbūt negaidītu intonāciju, ko ietekmējusi paša izpildītāja dzīves uztvere. Jebkurā gadījumā dzejas lasīšana balsī raisa emocijas. Tas ir brīdis, kad intelektuāls teksts atdzīvojas un rada pārdzīvojumu. To, cik svarīgi līdztekus idejai un jēgai mākslas darbā ir atklāt emocionālās nokrāsas un cik viegli var sabojāt darbu, atņemot emocijas, ilustrē kāda ārkārtīgi kaitinoša tendence televīzijā dublēt filmas, izmantojot sintētisku robota balsi, kas darba baudīšanu padara faktiski neiespējamu – ir dīvaini, neloģiski uzsvari, nemaz nerunājot, ka darbam atņemta dvēsele.

Par to, cik svarīgi jebkurā lietā ir nezaudēt dvēseli, aizdomājos, noskatoties filmu Ēdnienkarte – psiholoģisku melno komēdiju par bagātniekiem, kuri dodas uz ekskluzīvu restorānu nomaļā salā, kur ķerts un mīlestību pret savu darbu zaudējis šefpavārs sagatavojis augstās kulinārijas ēdienkarti ar intelektuāliem uzdevumiem un šokējošiem pārsteigumiem, izmantojot ēdienu, lai manipulētu ar viesiem, atklājot viņu noslēpumus un pazemojot. Rezultātā maltīte restorānā viesiem pārvēršas par sodu, nevis baudu. Filma ironizē par augstās kulinārijas pasauli, kur ēdiens tiek pasniegts kā intelektuāls mākslas darbs, bet ir atšķirts no cilvēciskajām vajadzībām un baudas. Kādēļ šādas asociācijas ar filmu un Dzejas dienām? Abas atgādina par lietu galveno būtību: ēdienam – barot un iepriecināt, dzejai – paust idejas, mijiedarboties un atklāt dzejnieka mīlestību pret savu darbu un lasītājiem.