Svinēt savu valsti 7

Drūmo laiku mazliet priecīgāku dara tas, ka novembrī ar dažnedažādiem pasākumiem svinam patriotisma mēnesi. Pasākumu saturs ir visdažādākais – no svecīšu nolikšanas, lāpu gājieniem un militārās parādes līdz radošajām darbnīcām, aizkustinošiem svētku koncertiem, valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanai un pat ballēm. Domāju, nepārspīlēšu, apgalvojot, ka lielāki vai mazāki Latvijas dzimšanas dienai veltīti pasākumi norisinās teju katrā Latvijas pilsētā un pagastā. Kultūras darbinieki ik gadu domā, ko interesantu šogad piedāvāt savai publikai, bet pilsētu mākslinieki un pagastu pārvaldes atvēlētā budžeta ietvaros cenšas radīt svētku noformējumu arī ārtelpā. Par svētku noformējumu rūpējas arī daļa uzņēmumu, noformējot ēku ārdurvis vai veikalu skatlogus.

Šogad man sanāca būt Čehijā tieši laikā, ka valstī ir nacionālie svētki. Līdzīgi kā 1918. gadā izveidojās Latvijas valsts, tā arī 1918. gada 28. oktobrī tika izveidota neatkarīga Čehoslovākijas Republika. Tā gan pastāvēja tikai divas desmitgades, un, lai gan šobrīd Čehija un Slovākija ir divas atsevišķas valstis, čehi joprojām 28. oktobri svin kā neatkarības svētkus, savas nacionālās valsts dibināšanas dienu. Iepriekš informāciju speciāli nemeklēju, taču sagaidīju, ka otrajā lielākajā Čehijas pilsētā Brno ar 400 tūkstošiem iedzīvotāju noteikti būs kādi svētku pasākumi. Liels bija pārsteigums, izejot pilsētas ielās un nesajūtot pilnīgi nekādu svētku gaisotni. Par to, ka ir svētku diena, liecināja vien slēgtie veikali un valsts karogi pie tramvajiem un atsevišķām (!), ne visām ēkām. Kaut kādu noskaņu ielās ienesa vienīgi ielu mākslinieki, taču tie pilsētā muzicēja arī pārējās, ne svētku dienās. Cilvēki vienkārši pavadīja brīvdienu, pastaigājoties vai baudot maltīti kādā no kafejnīcām vai restorāniem.

Kad dienu vēlāk par svētku dienā piedzīvoto runājām ar gidi, kura mūs veda ekskursijā, viņa sacīja, ka svētku pasākumi bija gan, bet… galvaspilsētā Prāgā. No gides sapratām, ka viņa tā īsti nezina, kāpēc vietējā vara svētku pasākumus vairs nerīko – iespējams, nav vietējās sabiedrības pieprasījuma. Tad nu nopriecājos, ka pie mums tā nav, – kaut droši vien ir daļa cilvēku, kuri valsts svētkus uztver tikai kā papildu brīvdienu, tomēr daudzi izbauda svētku noskaņu un sarūpētās kultūras norises. Tāpēc svinēsim savu valsti, jo, kā zināms, ne visām tautām ir sava valsts, un to vajag novērtēt.