Kad jūra grauž krastu

Stāsti par to, ka jūrā šeit ieskalotas ēkas, dzirdēti jau no bērnības. Un, pirmkārt, jau tie ir staldzenieku stāsti par jūrā ieskaloto sanatoriju. Jā, to pašu 1900. gadā būvēto bērnu kaulu tuberkulozes sanatoriju. Lai arī tā ir atradusies ne gluži pašā Staldzenē, bet starp Staldzeni un pilsētu, tomēr staldzeniekiem acīmredzot tā vieta šķitusi tuva. Tā paaudze, kas dzimusi pēc Otrā pasaules kara, atceras, kā jūrā netālu no krasta rēgojās sanatorijas ieskalotais pagrabs, bet pašas sanatorijas ēkas jau bijušas dziļāk jūrā un nekas no tām nav vairs bijis samanāms. Man kā bērnam šie stāsti šķita ļoti intersanti un iztēli raisoši, sapņojot par to, kā varētu ūdenslīdēja kostīmā ienirt un ieraudzīt jūras dzīlēs nogrimušas ēkas – kā nogrimušu pilsētu. No vēstures aprakstiem zināms, ka sanatorija sastāvējusi no diviem paviljoniem – ziemas un vasaras. Ziemas paviljons atradies tālāk no krasta – priežu mežā, bet vasaras paviljons – jūras krastā. Tāpat sanatorijai droši vien bijušas arī palīgēkas. Un tas viss jau sen aizpeldējis tālu jūrā.

Ventspils muzejā glabājas staldzenieku atmiņu stāsti, kas pierakstīti 1974. gada ekspedīcijā. Arī tur pavīd sanatorijas tēma, proti, Staldznes iedzīvotājs Kārlis Šulcs pastāsta, ka pie Sanatorijas kalna, kura nosaukums saistāms ar agrāko bērnu tuberkulozes sanatoriju, bijušas Kalnsargu mājas, kuras ieskalotas jūrā, tāpat kā pati sanatorija.

Citi staldzenieku stāsti, ko atminos, ir no laika, kad Latvija bija atguvusi neatkarību un nu beidzot krasta zona bija kļuvusi brīvi pieejama un to vairs neapsargāja padomju robežsargi. Un diezgan drīz kāda ģimene, paņemot lielu kredītu no bankas, iegulda naudu ēkas, kas atrodas pašā stāvkrasta malā, pārbūvē un atjaunošanā. Izcirstais lielais logs uz jūras pusi liek domāt par plašo lidojumu un vēlmi ik rītu mosties ar skaistu skatu, bet vakarā pa logu vērot saulrietus. Staldzeniekiem, protams, jau uzreiz bija skaidrs, ka ieguldīt daudz naudas šādā projektā nu galīgi nav vērts, jo paies daži gadi un ēka jau būs jūras apdraudēta, bet ēkas īpašnieki nebija vietējie un acīmredzot šīs vietas specifiku nezināja. Šodien māja, cik sapotu, no vietējās ainavas jau zudusi.

Patlaban ātrums, ar kādu jūrā tiek ieskalots krasts Staldzenē, ir 1–2 metri gadā, taču tas ir mainīgi, un, kā apgalvo ģeologs Jānis Lapinskis, nākotnē, klimata pārmaiņu ietekmē, krasta erozija varētu tikai pastiprināties.