Atmiņas ar zelta maliņu

Man septembris ir uzdāvinājis skaistu iespēju pabūt līdzās Andra Rebhūna līdzcilvēkiem viņu atmiņās, pie reizes pakavējoties savās saules pielietajās bērnības dienās. Viņš ir un vienmēr būs mana bērnības drauga tētis. Tā bērnības drauga, kuram, kā vēsta ģimenes leģenda, es bērnudārzā esot līdzējusi sasiet kurpju šņores. Andra nelielais, mūžam omulībā un sirsnībā starojošais stāvs mēdza platiem soļiem itin bieži izslīdēt cauri manam bērnības pagalmam. Tur, četrstāvu ēkas galā, bija garāža, kurā viņš turēja savu balto žigulīti, ko atminas viņa laikabiedri. Mēs, pagalma bērni, Andri vienmēr sagaidījām ar prieku, mēģinot noturēties līdzi viņa enerģiskajai gaitai, klausījāmies un iesaistījāmies viņa labsirdīgajā jokošanā. Ātrais gājiens bija tikai tāda neliela iesildīšanās. Kad žigulītis bija izbraucis laukā no garāžas un, lēni klumburējot pa smilšaino, izdangāto ceļu, devās savās tālākajās gaitās, mēs sacentāmies, vai izdosies spēkratu noskriet. Andris vienmēr smējās, dažkārt ļāva mums mazliet uzvarēt un kādus pārdesmit metrus līdz asfaltam noskriet sparīgā sprintā. Dažkārt mēs blakus garāžām, pie mazā žoga gabaliņa, kas atdalīja stadionu no mūsu pagalma, pa dēļu šķirbām vērojām futbola spēli. Arī mūs, tāpat kā vēlāk Andra mazdēlu Tomu, vienus uz futbola mačiem nelaida. Drosmīgākie mēdza uzrāpties uz tuvāk esošās garāžas jumta. Arī tajās reizēs tradicionālo skrējienu pakaļ Andra žigulītim nespēja izkonkurēt pat visaizraujošākā futbola spēle. Vēlāk, vidusskolas gados, koris Kaiva, pat neizsverot iespēju dziedāt kādā citā jauktajā korī, uz laiku kļuva par manu vietu, kur augt un iemācīties savu balsi savaldīt tā, lai tā pielāgotos vienotam kora skanējumam. Andra rokas bija gluži vai hipnotizējošas un mēdza panākt to, ka kora dziedātāji tā kārtīgi izelpo un atgriežas realitātē, vien nokāpjot no skatuves podestiem. Kora mēģinājumu starpbrīžos mans ārkārtīgi talantīgais bērnības draugs mēdza uz klavierēm nospēlēt kādu atsperīgu džeza tēmu. Viņa vecāku acīs vienmēr mirdzēja lepnums.

Andra kolēģe Lilita Puziņa saka, ka Andris tiem laikiem bijis neierasti liberāls cilvēks, kurš arī savus kolēģus iedrošinājis būt atvērtākiem. Atceroties šodienas jubilāru ar pieauguša cilvēka skatu, es varu vien piekrist viņa kolēģes teiktajam. Andris veidoja savu laikmetu, bet savā cilvēcīgajā lielumā vienlaikus bija arī ārpus sava laika. Viens no tiem īpašajiem, mazliet tā kā no zelta. Un pateicīgs var būt ikviens, kuru šāda cilvēka tuvums ir skāris. Tiem arī pielīp kāda kripatiņa vai puteklītis zelta. Vai vismaz paliek kāda silta atmiņa ar zelta maliņu.