Ventspilī praktizējošā osteopāte Velga Zaļaiskalna medicīnu vispirms studējusi Tartu Universitātē, iegūstot sporta ārsta kvalifikāciju. Stažējusies Norvēģijā, Trondheimas Universitātes klīnikā, ārsta rehabilitologa profesijā strādājusi Kuldīgas un Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā.
Taču gribējies turpināt izziņas procesu un atrast veidu, kā spēt palīdzēt cilvēkiem dziļāk, tā viņas dzīvē ienākusi osteopātija.
Kāpēc jums nepietika ar jau iegūtajām zināšanām, kāpēc meklējāt tālāk?
– Biju sporta ārsts, tāds pats kā Ventspilī pazīstamais dakteris Dzērve, esam kopā mācījušies. Sporta ārsts ir dakteris, kuram komandā ir jāzina viss: par traumām, par psiholoģiju, par medikamentiem, viņam nav brīvu sestdienu un svētdienu, viņš braukā līdzi komandai. Es apprecējos, aizgāju dekrētā. Augstskolu pabeidzu 1987. gadā, tas bija laiks, kad valstī mainījās iekārta. Sportā palika mazāk naudas, bet sāka attīstīties jaunas nozares. Līdz tam rehabilitācijas kā tādas īsti nebija, esmu Kuldīgas slimnīcā strādājusi par ārstnieciskās vingrošanas dakteri – staigājusi pa palātām un skatījusies, ko var palīdzēt cilvēkiem, lai viņi tiek laukā no gultām. Man laimējās dabūt Ziemeļvalstu stipendiju, nokļuvu uz trim mēnešiem Norvēģijā. Tur rehabilitāciju ieraudzīju pilnīgi savādāk, ieraudzīju visu to kopumu, kas tiek darīts, lai cilvēks varētu pilnvērtīgi atgriezties dzīvē. Gribēju to darīt arī Latvijā, lēnā garā kļuvu par diplomētu rehabilitologu, jo radās iespēja izglītību nostiprināt tagadējā Rīgas Stradiņa universitātē, kas tolaik vēl bija Medicīnas akadēmija. Taču darbs, kas tolaik slimnīcā bija man jādara, lielā mērā bija papīru darbs – nosūtīt cilvēku pie citiem speciālistiem, uz sildīšanām un vingrošanām, kaut arī es pati to visu labi mācēju un sapratu. Tas mani neapmierināja, es gribēju realizēt savas zināšanas labākā veidā! Un tad es nolēmu mācīties osteopātiju. Tajā laikā Latvijā dibināja Osteopātijas skolu, bija divi dakteri, kuri dalījās savās zināšanās. Pēc tam jau gan uz Latviju brauca speciālisti no Francijas un ASV, gan pati braukāju pa pasauli un mācījos. Visas zināšanas nav līdz galam aptveramas. Arī cilvēku nevar līdz galam saprast, mēs esam Dieva radīts brīnums. Lai šo brīnumu kaut daļēji izprastu, dabūjam krietni paplašināt savu apziņu.
Pilnu interviju var lasīt 9. janvāra laikrakstā Ventas Balss.
Komentāri (0)