Starp jūru, mežu un stāvkrādziņu

Mūsdienās identitāte kļuvusi teju vai par modes vārdu. Par to runā konferencēs, attīstības plānos un sociālajos tīklos. Taču brīdī, kad jāatbild pavisam vienkārši – kas tad ir ventspilnieks –, ir zināms mulsums. Jo ventspilnieku nevar izstāstīt vienā teikumā. Droši vien tāpēc tik precīzi šķiet socioloģes Dagmāras Beitneres-Le Gallas izmantotie dzimtu stāsti, kuros kurzemnieku raksturs atklājas caur sadzīvisku humoru un dzīves gudrību. «Ko nevar celt, to nevar nest,» saka kurzemnieks. «Bet to var velt un vāģos vest,» piebilst ventspilnieks. Tur ir viss – praktiskums, spīts, ironija un spēja atrast risinājumu arī tad, kad šķietami nekādu iespēju vairs nav.

Ventspilnieks nav cilvēks, kurš daudz runā par sevi. Drīzāk viņš dara. Varbūt tāpēc arī pilsētas ielas reizēm šķiet klusas un tukšas. Tas nenozīmē, ka te nekā nav. Vienkārši ventspilnieks bieži izvēlas būt citur – pie jūras, mežā, dārzā, laivā vai savā garāžā, galu galā. Ja gribi satikt ventspilnieku, jābrauc uz mežu.

Varbūt tieši daba ir viena no būtiskākajām ventspilnieka identitātes daļām. Jūra ir rakstura sastāvdaļa, tāpat kā vējš, kaiju klaigas. Un bieži saka, ka ventspilnieks ne vienmēr uzreiz atveras. Tas noteikti nav vēsums, drīzāk – piesardzība.

Gide Iveta Rīvāne atgādina, ka dzejniece Monta Kroma reiz teikusi, ka «ventspilnieks nav viesnīca». Šajā īsajā teikumā ir daudz patiesības. Uzticība šeit neveidojas uzreiz. Tā jāiegūst. Taču, kad iegūta, tā parasti ir īsta. Tāpat Rīvāne min stāstnieces Līgas Reiteres reiz teikto, ka mums tautastērpā ir tā stāvkrādziņa. Un tā ir jāstērķelē. Un tu nevari staigāt nokārtu galvu, lai nenoberztu pazodi, tāpēc deguns vienmēr būs debesīs. Varbūt tieši tas arī visvairāk raksturo ventspilnieku – ārēji mierīgs, dažbrīd pat atturīgs, bet iekšēji ļoti spēcīgs un lepns par savu vietu. Ventspilnieki bieži izvēlas izpausties darbos, nevis skaļos vārdos. To var redzēt tajā neatlaidībā, ar kādu cilvēki šeit gadiem veido savu vidi.

Tāpēc arī ļoti simbolisks šķiet dabas pētnieka Māra Oltes aicinājums: «Saņemas, ventiņi – pienācis laiks sagādāt repu ventiņmēlē.» No vienas puses, skan kā asprātība. No otras – ļoti precīzs novērojums. Mūsdienu identitāte nevar dzīvot tikai muzejos vai folkloras grāmatās. Tai jāspēj skanēt arī šodienas valodā. Jauniešos. Mūzikā.