Rozālija Čipiga: Medicīna man ir gan profesija, gan hobijs

Daktere saka, ka medicīna viņai ir gan profesija, gan hobijs, un šonedēļ viņa atvadījās no savas darbavietas un pacientiem, nododot praksi jaunai ģimenes ārstei.

Kopš vakardienas, 1. jūnija, Rozālijas Čipigas pacientus pieņem jaunā ģimenes ārste Anita Ņevzorova. Ģimenes ārsta prakses adrese paliek tā pati – Inženieru ielā 60. Jaunās ārstes telefona numurs – 29299660.

Daudzi ventspilnieki ziņu par Rozālijas Čipigas došanos pelnītā atpūtā uzņēma ar skumjām un pat asarām. Šādas emocijas izdzīvo arī pati daktere. Rozālija Čipiga savai pēctecei nodevusi ap diviem tūkstošiem pacientu. Daudzi Rozālijas Čipigas praksē pierakstītie ventspilnieki viņu pazīst kopš laikiem, kad viņa vēl strādāja par pediatri, pie kuras veduši savus bērnus. Vēlākajos gados pēc medicīniskās palīdzības Rozālijas Čipigas kabinetā vērsušies arī viņas pirmo pacientu izaugušie bērni – jau ar saviem bērniem.

Izaugusi mediķu vidē

Rozālijas Čipigas profesijas izvēle nebija nejauša. Kā pati atzīst, viņa uzaugusi Ventspilī mediķu vidē. Tēvs Armens Šaiņans bija ārsts-terapeits, vadīja Ventspils slimnīcas Terapijas nodaļu. Māte bija medicīnas māsa un ilgus gadus strādāja par Ostas poliklīnikas vecāko medmāsu. Vecāki iepazinās un apprecējās Ventspilī. Līdz ar to Ventspils ir Rozālijas dzimtā pilsēta. Tēvu viņa atminas kā ļoti strādīgu cilvēku. . «Viņš bija īsts ģimenes ārsts, lai gan toreiz tāda amata nebija,» atceras Rozālija. «Viņš sniedza gan terapeita, gan oftalmaloga, gan LORa, pediatra un pat ginekologa pakalpojumus. Pacienti pie viņa nāca arī uz mājām.»

Laikos, kad praktizēja Armens Šaiņans, slimnīcās un poliklīnikās nebija tāda moderna medicīniskā aprīkojuma, kāds ir tagad. Un arī ārsti ikdienas praksē īpaši nepaļāvās uz instrumentālajiem diagnostiskajiem izmeklējumiem. Viņi slimnieka stāvokli redzēja labāk par rentgenu. Dakteris Šaiņans pats sastādīja zāļu sastāvu saviem pacientiem. «Labi, ka man ir saglabājies viņa bloknotiņš, kurā viņš ierakstīja mikstūru sastāvu. Daudzi viņa pacienti nāca pie manis jau pēc tam, kad tēva vairs nebija, un lūdza izrakstīt zāles, kuras viņiem ļoti palīdzēja,» stāsta Rozālija.

«Sirdī esmu pediatre»

Pusi no savas profesionālās karjeras Rozālija Čipiga strādājusi kā pediatre, bet otru pusi – kā ģimenes ārste. Vaicāta, kas pašai ir sirdij tuvāks, viņa atzīst: «Sirdī esmu pediatre».

Ārsta profesiju Rozālija Čipiga ieguva Ļeņingradas Pediatrijas institūtā. Pēc institūta beigšanas viņu nosūtīja uz Kirovas apgabala ziemeļiem Krievijā, kur viņa bija vienīgā pediatre apkaimē, strādājot gan slimnīcā, gan ambulatori. Ārsta specializācijas izvēli daktere Rozālija skaidro šādi: «Pirmkārt, es mīlu bērnus. Bet, otrkārt, pediatrs vienmēr redz sava darba augļus. Mēdz būt, ka bērnu no dzemdību nama izraksta tādā stāvoklī, ka nav saprotams, kas ar viņu būs tālāk. Bet. ja tu kā ārsts pareizi viņu ārstē, bet vecāki ievēro visas bērna aprūpes rekomandācijas, tad var sasniegt ļoti labus rezultātus un no ļoti vārga zīdaiņa var izaugt pilnīgi vesels cilvēks.»

Viņas pašu pirmo pacientu izglābt neizdevās. Bērnam bija encefalīts smagā formā, un viņš ilgu laiku vēl pirms pediatres atnākšanas uz slimnīcu bijis bezsamaņā. 70. gadu sākumā, kad Rozālija sāka savu profesionālo karjeru, ārsti paši veica injekcijas pacientiem. Tad jaundzimušiem bērniem šprices bieži veica intravenozi galvas asinsvados. Jaunam ārstam tas bija nopietns pārbaudījums. To viņai nācies mācīties jau slimnīcas bērnu nodaļā. «Toreiz bērni slimnīcā gulēja mēnešiem, īpaši ar plaušu karsoņiem un citām smagām infekcijām. Nereti pa šo laiku bērni aizmirsa savus vecākus un skrēja pakaļ man, saucot mani par mammu, jo mani viņi redzēja katru dienu,» atceras ārste.

Mājas vizītes līdz vēlam vakaram

Ģimenes apstākļi piespieda atgriezties Ventspilī. Smagi saslima tēvs, mammai vienai nācās viņu kopt. Rozālijas vīrs uzreiz piekrita pārcelties uz dzīvi Latvijā. Ventspilī vajadzēja sākt ar bērnu ārstes darbu skolā un bērnudārzā. Bet pēc neilga laika atbrīvojās vieta Pārventas bērnu poliklīnikā, bet vēl pēc kāda laika viņu uzaicināja strādāt pilsētas bērnu poliklīnikā Ūdens ielā. Ilgu laiku viņa darbu bērnu poliklīnikā savienoja ar skolas ārstes pienākumiem.

Tajā laikā izplatītas bija ārsta vizītes pie slimnieka mājās. Rozālija Čipiga atceras, ka viņai ik dienu vajadzēja veikt 20 – 30 mājas vizītes, bet gripas epidēmijas laikā – divreiz vairāk. Reizēm no pēdējās vizītes viņa mājās atgriezās jau vēlu vakarā. Mājās viņu gaidīja vīrs un trīs bērni. Pieskatīt bērnus vēlajās vakara stundās palīdzēja mamma. Tolaik, tāpat kā tagad, galvenokārt slimoja ar saaukstēšanos un vīrusu saslimšanām, bet infekcijas slimību tad bija vairāk, atceras daktere. Vaicāta, vai nebaidījās pati inficēties no saviem pacientiem, apmeklējot viņu mājās, daktere atbild: «Nebija tādu domu.»

«Kaut ko ieguvām, kaut ko zaudējām»

Salīdzinot pediatriju pirms pus gadsimta un mūsdienās, dakterei Rozālijai ir divējādas sajūtas: «No vienas puses, medicīna ir gājusi tālu uz priekšu, esam iemācījušies labāk atkopt slimus bērnus, ir samazinājusies mirstība. Bet, no otras puses, esam kaut ko zaudējuši». Pieredzējusī speciāliste saka, ka ārsti zaudē patstāvību: «Tajā laikā mēs mazāk paļāvāmies uz instrumentālajiem izmeklējumiem, bet vairāk uzticējāmies savai pieredzei un zināšanām». Mājās pie jaundzimušā ārsts vai medmāsa ieradās uzreiz pēc izrakstīšanas no dzemdību nama, tad – pēc nedēļas, bet, ja bērns bija riska grupā vai piedzimis ne īpaši vesels, tad viņu apmeklēja līdz pat mēnesim un tikai pēc tam veda viņu pie daktera uz pieņemšanu. Ja bērns saslima, tad viņu mājās apmeklēja ik pēc trim dienām, jo bērniem stāvoklis mainās ļoti ātri un bieži – ne uz labo pusi. Rozālijai patika koleģialitāte darbā: sarežģītās situācijās ārsti lēmumus pieņēma pēc savstarpējas apspriešanās.

Tas, pie kā ārste Rozālija tā arī nav varējusi pierast, ir ārstēšana pa telefonu, kas īpaši izplatījās kovida pandēmijas laikā. Viņai ne īpaši patīk tas, ka pārāk daudz laika paņem birokrātija, dubultā pacientu uzskaite gan elektroniskajā, gan rakstiskajā veidā. Ar normatīvos atvēlētajām 15 minūtēm vienam pacientam, pēc ārstes domām, nav pietiekami, īpaši smagajiem un hroniskajiem pacientiem.

Pacientus nodevusi drošās rokās

Pirmo ģimenes ārsta sertifikātu Rozālija Čipiga ieguva pirms apmēram 30 gadiem. Tad viņas praksē, neskaitot bērnus, parādījās arī pieauguši pacienti un cilvēki gados. Viņiem bija nepieciešama citādāka pieeja nekā bērniem. «Hroniskas slimības, kas iegūtas visas dzīves laikā, izārstēt nav iespējams. Taču palīdzēt slimniekam, uzlabot viņa stāvokli – tas ir ārsta uzdevums,» uzskata ģimenes ārste. Viņa zina, cik svarīgi ir parunāt ar pacientu, mierināt viņu, jo slimnieks tver ne tikai katru vārdu, bet arī katru ārsta skatienu, cenšoties tajā atrast cerību uz drīzu izveseļošanos.

Rozālija Čipiga uzskata, ka ģimenes ārstes darbā viņai ļoti palīdzējusi pediatres pieredze, jo ar daudziem saviem pacientiem viņa ir pazīstama kopš viņu bērnības. «Zināšanas par to, ar ko pacients slimojis bērnībā, ar ko slimojuši viņa vecāki, kā ģimenē izturas pret bērniem, palīdz iegūt precīzu anamnēzi, saprast iespējamos riskus,» stāsta daktere Rozālija. Viņas pacienti ir pieraduši pie savas ģimenes ārstes patiesajām rūpēm. Papildus pieņemšanām viņa noteikti vairākas reizes piezvanīs slimajam pacientam, lai apjautātos par viņa pašsajūtu.

Aiziešanai pensijai Rozālija Čipiga gatavojās vairākus gadus, rūpīgi meklējot sava darba turpinātāju. Ar viņu kopā strādājuši vairāki ārsti-rezidenti^*. Vēl nesenā rezidente, bet tagad jau patstāvīga ģimenes ārste Anita Ņevzorova kopā ar Rozāliju Čipigu strādājusi pusotru gadu, iepazīstoties ar saviem nākamajiem pacientiem. Rezidentūras laikā jaunā ārste kļuvusi par māmiņu.

Daktere Rozālija ir pārliecināta, ka savus pacientus viņa nodevusi drošās rokās – vēl jo vairāk tāpēc, ka kopā ar Anitu Ņevzorovu turpinās strādāt ārsta palīdze Daina Rulle – ilggadējā dakteres Čipigas palīdze.

^*rezidents – pēcdiploma apmācībā esošs ārsts, kas beidzis medicīnisko institūtu; rezidents strādā sertificēta ārsta uzraudzībā.