Tiecoties radīt iekļaujošas sabiedrības modeli, joprojām pastāv vairāki izaicinājumi, tostarp arī tādi, kuru risinājums vispirms meklējams katra paša ģimenē – runāt ar bērniem, lauzt aizspriedumus un mainīt attieksmi.

Kurzemes vispārizglītojošajās iestādēs, tostarp arī vairākās Ventspils skolās, plānots rīkot izglītojošus pasākumus, lai veicinātu skolēnu izpratni par cilvēkiem ar funkcionāliem un garīga rakstura traucējumiem, kā arī lai uzlabotu savstarpējo saskarsmi. Nodarbības rīko Kurzemes plānošanas reģions projektā Kurzeme visiem, un tā vadītāja Sandra Miķelsone-Slava norādījusi, ka viens no galvenajiem šo nodarbību mērķiem ir mudināt skolēnus iepazīt bērnus ar invaliditāti un palīdzēt pašiem veidot savu skatījumu, brīvu no aizspriedumiem un stereotipiem. Līdz mācību gada beigām plānots sadarboties ar vismaz 26 Kurzemes mācību iestādēm, tādējādi uzrunājot vismaz 1200 Kurzemes reģiona skolēnus. Plānojot nodarbības saturu, kā sociālās jomas eksperte tika piesaistīta atbalsta centra ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām Cimdiņš vadītāja Ieva Sāmīte.

Sarunas laikā Cimdiņa vadītāja uzsver, ka būtiski, lai ikdienā saskarsme ar cilvēkiem, kuriem ir īpašas vajadzības – funkcionālas vai garīgas –, notiek dabiski, nepiespiesti, līdzīgi kā jebkurā citā vidē – kopā darbojoties, mācoties, satiekoties. Cimdiņa gadījumā kā piemēru viņa minēja veiksmīgo sadarbību ar Ventspils skolām, proti, cimdiņbērni laiku pa laikam uzņem ciemos vienaudžus, kā arī ar dažādām iniciatīvām paši vēršas pie sabiedrības. Turklāt viņas pieredze liecina, ka ļoti bieži šādās reizēs jaunieši atskārst, ka nereti vienaudžiem ar īpašām vajadzībām tā vietā dzīvē dots kas cits – kas vairāk. «Notiek restarts. Mēs izvērtējam un pārvērtējam to, kas iepriekš likās citādāk. Pamainās dzīves filozofija, arī jauniešiem,» pārdomās dalās Sāmīte. Viņa ir pārliecināta, ka neatkarīgi no tā, ar ko notiek komunikācija, priekšgalā jābūt izvirzītām cilvēciskajām īpašībām. Savukārt gadījumā, ja pārņēmusi nedroša sajūta, ikvienam ir tiesības palikt malā, pavērot situāciju, taču jebkurā gadījumā ikvienas attiecības jāveido uz savstarpējas cieņas pamatiem, un tai jābūt abpusējai, turpina Sāmīte.

Runājot par iekļaujošas sabiedrības veidošanu, kas tiek uzskatīts par vienu no attīstības virzieniem, Cimdiņa vadītājas skatījumā īpašo bērnu un jauniešu labad ir svarīgi saglabāt dažādību, jo tādējādi katram iespējams piemeklēt atbilstošāko un vajadzīgāko. Viņasprāt, arī turpmāk jābūt, piemēram, speciālajām grupiņām bērnudārzos un speciālajām izglītības programmām, kurās bērni mācās atbilstoši spēju un vajadzību līmenim. Šim viedoklim pievienojas arī Ventspils 2. pamatskolas direktore Sintija Birziņa. 2. pamatskolā jau daudzus gadus tiek īstenotas speciālās pamatizglītības programmas bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem.

Šobrīd ir piecas apvienotās klases, kurās mācās skolēni ar vieglu garīgo atpalicību, un trīs apvienotās klases bērniem ar smagu garīgo atpalicību. Katram skolēnam individuāli tiek izveidots plāns. Pedagoģiskais process notiek sadarbībā ar atbalsta komandu – logopēdu, kanisterapeitu un citiem speciālistiem. Pēc direktores sacītā, pašreiz lielākās grūtības darbā ar īpašajiem bērniem sagādā nepietiekamie darbaspēka resursi, proti, speciālistu trūkums, jo to ir nepietiekami, lai aptvertu pilnīgi visas vajadzības. Savukārt ar speciālistu piesaisti nevedas, jo vietējā darba tirgū to tikpat kā nav. Vienīgie varianti ir vai nu motivēt pārkvalificēties esošos pedagogus, vienlaikus cenšoties samērot darba slodzi, vai meklēt iespējas speciālistu piesaistei no citām pilsētām. Tāpat ikdienas darbā problēmas sagādā arī nepietiekams materiāltehniskais nodrošinājums. «Ir nepārtraukti jāiegulda līdzekļi, lai pilnveidotu materiālu bāzi un pielāgotu katram bērnam, jo, kā arī skolotāji saka, katram bērnam ir savas specifiskās vajadzības. Un tas ir būtisks izaicinājums,» turpina Birziņa. Lūgta dalīties pārdomās par iekļaujošas izglītības modeli, kas paredz, ka nākotnē varētu tikt izskaustas speciālās programmas, bet tā vietā bērni ar īpašām vajadzībām mācās vienā klasē kopā ar pārējiem, 2. pamatskolas direktore uzskata, ka tas, iespējams, varētu būt realizējams tikai tad, ja klasei var nodrošināt divus pedagogus un skolotāja palīgu, kas būtu klāt bērniem ar īpašām vajadzībām.

Direktore uzskata, ka ir būtiski, lai cilvēkiem ir pieejama informācija par līdzcilvēkiem ar īpašām vajadzībām, lai ir kāds, kas par to runā un stāsta, jo tikai tā veidojas izpratne un tolerance. To viņa novērojusi, arī ieviešot skolā speciālās izglītības programmas, jo, runājot par skolas vidi, pirmām kārtām tas bijis darbs ar skolēniem, viņu vecākiem, kolektīvu – stāstīt, veicināt izpratni, mācīt pieņemt un būt atvērtiem.

Jāpiemin, ka ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, ikdienā nākas tikt galā ar rūpēm arī citās jomās. Pēc savas pieredzes spriežot, Cimdiņa vadītāja zināja teikt, visbiežāk šīs ģimenes saskaras ar problēmām veselības aprūpē – bērniem Latvijā ir bezmaksas medicīna, taču tajā pašā laikā bieži trūkst bezmaksas pakalpojumu. Tāpat ģimenēm nākas risināt problēmas, kas skar izglītību un vēlākos gados – nodarbinātību. Neskatoties uz to, ka pieejamas dažādas atbalsta programmas, nepilnības, kas joprojām pastāv, nereti liedz iespēju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām veiksmīgi iekļauties darba tirgū. «Tajā pašā laikā attīstība ir. Lēniem soļiem, bet mēs virzāmies uz atbalstošu modeli, lai mūsu bērni un jaunieši varētu pilnvērtīgi dzīvot, mācīties, strādāt un būt daļa no sabiedrības,» kopējās tendences iezīmē Cimdiņa vadītāja.

Lasi vēl

Komentāri (1)

  • -1
    Heinrich Pirms 2 nedēļām, 1 dienas

    Nav saprotams,kāpēc tas viss,nevajadzēja likvidēt speciālās internātpalīgskolas priekš tādiem "īpašajiem".Saldu tējiņu tak viņiem nedos padzerties,nav vairs tie laiki...

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: