Pirms trīs mēnešiem uz pastāvīgu dzīvi Ventspilī pārcēlās Maigonis Pornieks, kas lielāko daļu sava mūža bija nodzīvojis ar pavisam citu vārdu, citas valsts pavalstniecību un runājis citā valodā. Maigoņa stāsts pierāda, ka dzīve reizēm spēj izspēlēt negaidītus pavērsienus.

Jau pagājis mēnesis, kopš Maigonim pievienojusies arī viņa ģimene – sieva Lēla un 13-gadīgais dēls Lūka. Maigonis Pornieks pārcēlās uz Ventspili no Gruzijas, pamatojoties uz repatriācijas likumu. Pirms tam notika vārda un uzvārda, pilsonības, dokumentu maiņa, ar kuriem tagad dzīvo jaunais Latvijas pilsonis un ventspilnieks Maigonis Pornieks. Šogad viņam apritēja 48 gadi. Vairāk nekā 40 gadus viņš dzīvoja gruzīnu ģimenē Gruzijas pilsētā Telavi ar gruzīnu vārdu Georgijs Lomidze un pat nenojauta, ka viņā rit ventiņu asinis.

Pirms vairākiem gadiem Georgijs Lomidze vecāku mājā atrada dīvainus dokumentus – pieprasījumu no Latvijas Republikas bērnunama Majori par Maigoņa Pornieka adoptēšanas fakta apstiprināšanu un ar roku rakstītu Telavi tautas deputātu izpildkomitejas lēmumu par Maigoņa Pornieka adoptēšanas fakta apstiprināšanu un jauna vārda piešķiršanu – Georgijs Anzarovičs Lomidze. Otrs dokuments bija izrakstīts 1975. gadā, kad tagadējam Maigonim Porniekam bija trīs gadiņi. Diemžēl, atklājot dīvainos dokumentus, nevarēja saņemt viennozīmīgas atbildes, jo Georgija tēvs jau bija miris, bet mamma – tik slima, ka nespēja sniegt nekādus sīkākus paskaidrojumus. Viņa tikai apstiprināja, ka dēls ir adoptēts. Pārim ilgu laiku nebija bērnu, un viņi atbrauca uz tālo Latviju, lai šeit adoptētu bērniņu. Piecus gadus vēlāk, kad ģimenē jau bija adoptēts zēns, pārim piedzima meitiņa.

Maigonis stāsta, ka ģimenē viņš juties kā īstais dēls – mīlēts, lolots. Vecāki viņam devuši visu, ko varējuši – laimīgu bērnību, vispusīgu attīstību, labu izglītību, mīlestību un atbalstu. Tādēļ ziņa, ka viņš ir adoptēts, satriekusi pieaugušo vīrieti, tas bijis kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Stāsta Maigoņa sieva Lēla Aptsiauri: «Pēc tik negaidīta atklājuma vīrs bija kā ne savā ādā. Naktīs modos un redzēju, kā viņš lūkojās savās ģimenes albuma fotogrāfijās un pie sevis čukstēja: kas es esmu?»

Georgijs/Maigonis nopublicēja palīdzības saucienu feisbukā un sāka meklēt iespējamos Maigoņa Pornieka radiniekus. Un drīz vien atrada. Sociālajos tīklos ar viņu sazinājās gados jauns cilvēks, kurš, visu sīki un smalki izprasījis, apsolīja Georgijam Lomidzem sazināties ar tuviniekiem Latvijā. Nākamajā dienā Lomidzes mājās atskanēja tālruņa zvans un Georgijs izdzirdēja balsi: «Labdien, esmu tavs onkulis.» Tas bija Maigoņa Pornieka tēva dvīņubrālis. Maigoņa īstā tēva vairs nav starp dzīvajiem, bet onkulis dzīvo Talsos. Drīz vien Georgijs iepazinās arī ar savu tanti – tēva māsu – Velgu Kristapsoni no Ventspils un viņas meitu Ingu Matisoni.

Pirms trīs gadiem ģimene pirmo reizi atbrauca uz Latviju – ciemos pie saviem pēkšņi atrastajiem radiem. Atkal stāsta Lēla: «Kad, izkāpām no lidmašīnas Rīgā un vīrs uzkāpa uz savas dzimtās zemes, viņš, dziļi ieelpojis, iesaucās: man visu mūžu bija pietrūcis tieši šī gaisa!» Tante viņam atdeva visus šos gadus pie viņas glabāto Maigoņa Pornieka dzimšanas apliecību. Apliecība izrakstīta latviešu valodā un izsniegta Ventspilī, tajā ierakstīti 1972. gadā dzimušā bērna vecāki – Armīns Pornieks un Virdžīnija Porniece (Morozova). Maigoņa mamma nomira 1978., bet tēvs – 2002. gadā. Tante stāstīja, ka kopā ar viņa tēvu ilgi meklējuši Maigoni, taču neveiksmīgi. Un tikai vienu lietu joprojām neviens nevar izskaidrot Maigonim – kāpēc, esot dzīviem vecākiem, viņš nonācis bērnunamā. Par savu tēvu vien uzzinājis, ka viņš strādājis par kurinātāju un daudz slimojis. Maigoni aizveda pie tēva kapa, un viņš aptaustīja zemi uz tā, it kā cenšoties sadzirdēt dzimtas balsi. Viņam parādīja māju Meža ielā, kur viņš kopā ar vecākiem bija dzīvojis pirmos sava mūža divus ar pusi gadus. Maigonis apstaigāja ap māju no visām pusēm, pieskaroties tās sienām, it kā mēģinot atgūt aizgājušās agrīnās bērnības dienu atmiņas.

Uzzinājis savu īsto vārdu, dzimteni un izcelsmi, Maigonis nolēma atgriezties Latvijā. Sieva un dēls viņu atbalstīja. Savukārt tante un viņas meita palīdzēja noformēt visus nepieciešamos dokumentus repatrianta statusa saņemšanai. Gruzijā vajadzēja caur tiesu gandrīz divu gadu garumā pierādīt, ka kopš dzimšanas viņš ir nevis Georgijs Lomidze, bet gan Maigonis Pornieks. Galu galā tiesa anulēja adoptēšanas faktu un viņš atguva īsto vārdu. Pēc tam vajadzēja nomainīt visus dokumentus un nosūtīt uz Latviju pieprasījumu par repatrianta statusa piešķiršanu un atļauju atgriezties dzimtenē. Saņēmis atļauju un statusu, Maigonis atteicās no Gruzijas pilsonības, lai pieņemtu savas dzimtenes – Latvijas – pilsonību. Informatīvo palīdzību un atbalstu pārceļotāji saņēma kontaktpunktā LIVIN Ventspilī.

Patlaban visa ģimene pierod pie jaunās dzīves. Maigonis saņem repatrianta pabalstu 90% apmērā no minimālās algas. Taču pabalsts būs tikai sešus mēnešus, pēc tam vajadzēs meklēt darbu. Bet, lai to atrastu, ir jāzina valoda. Maigonis un Lēla apmeklē latviešu valodas kursus un ļoti cer atrast šeit pielietojumu savām zināšanām un pieredzei. Maigonis ir policijas virsnieks, bijušais armijnieks, dienējis patruļas, robežsardzes dienestā, bijis Gruzijas karstajos punktos. Lēla ir gruzīnu valodas skolotāja, taču viņai ir darba pieredze arī muzejā, tūrismā kā gidei. Pēdējos gados ģimene dzīvoja Tbilisi, kur Lēla bija speciālā pedagoģe, kas palīdzēja bērniem ar autismu. Lūka no 6. janvāra mācās 2. vidusskolā. Viņam nav viegli, jo gan latviešu, gan krievu valoda viņam pagaidām ir sveša. Ģimeni pie sevis uzņēmusi Velgas tante, taču valsts viņiem sola dzīvokli.

Jaunie ventspilnieki ir ļoti pateicīgi cilvēkiem jaunajā vietā. Lēla ir pārsteigta, cik daudz šeit tiek domāts par cilvēkiem: piešķīra pilsonību viņas vīram un dēlam, piedāvāja bezmaksas latviešu valodas kursus, bezmaksas medicīniskos pakalpojumus dēlam, ar ieinteresētību un lielu rūpību dēls uzņemts skolā, viņam piešķirtas bezmaksas pusdienas. Viņiem patīk pilsēta, kas pārsteigusi ar savu tīrību un klusumu. Ģimenei patīk staigāt gar jūras krastu un rakstīt baltajās smiltīs savus gruzīnu radu un draugu vārdus, sūtot viņiem fotogrāfijas.

Daži viņu radinieki nesaprot: kāpēc viņiem vajadzēja visu mainīt savā dzīvē un pārcelties uz citu valsti. «Laikam to ir grūti saprast – cik stipri cilvēku var vilkt atpakaļ pie savām saknēm,» saka Lēla. Šobrīd jaunajiem ventspilniekiem ir ļoti vajadzīgs apkārtējo cilvēku atbalsts. «Esam cerību un spēka pilni un gribam atrast savu vietu Ventspilī, būt noderīgi šeit,» norāda Lēla un Maigonis.

Lasi vēl

Komentāri (5)

  • -5
    Kriska Pirms 2 nedēļām, 4 dienām

    Nabaga cilvēki, neapzinās uz kurien ir atbraukuši. Cerēja uz pabalstiem, par kuriem varēs dzīvot ka Vācijā, GB vai citur Eu

  • -7
    Kurzemnieks Pirms 2 nedēļām, 4 dienām

    Labāk jau nekā Gruzijā būs.
    Un cilvēki, spriežot pēc profesijām - armijnieks un pedagoģe, ir aktīvi.
    Lai veicas!

  • -1
    Nah Nahs VIII Pirms 2 nedēļām, 3 dienām

    Tā tante-vai kādreiz nestrādāja Tērandes veikalā?Vai vienkārši vārda un uzvārda sakritība?

  • -3
    Krievlauks Pirms 2 nedēļām, 2 dienām

    Bus viens krievalodīgs bērns vairāk, tie jau te pietrūkt un ja gribēja kļūt par latviešiem tad kāpēc uz krievu skolu. Maigons rulle

  • 0
    Džigans Pirms 1 nedēļas, 5 dienām

    Gribētu šādu izsmeļošu interviju pēc gada! Kurā valstī būs šī ģimene kad beigs maksāt pabalstus šādiem ''patriotiem''?

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: