Svētais Vakarēdiens palīdz palikt kopībā

Viņš zina, ka, baudot to, kopjam savas attiecības ar Jēzu un pārbaudām tās, bet Juris vaicā, kā lai notic, ka mācītāja sniegtais vīns un dievmaizīte tiešām ir Kristus asinis un miesa. Atbild Īrijā kalpojošais luterāņu mācītājs Uģis Brūklene.

– To nevar sajust un eksperimentāli izmērīt – Svētais Vakarēdiens nav mūsu analīzes lauciņš, racionāli tas nepakļaujas zinātniskās pētniecības metodes izpratnei. Tas ir un paliek tikai frekvences jautājums. Ja tā ir Dieva piešķirta, tad visa avots ir ticība, caur kuru Svētais Vakarēdiens mūs stiprina un ļauj palikt īpašajā kopībā ar Kristu.

No vienas puses, ticība nenosaka to, vai Svētais Vakarēdiens iedarbojas. Tas notiek pat tad, ja kāds kļūdas pēc aiziet pie Dievgalda, – arī tad viņš saņem patiesu Kristus miesu un asinis. Protams, ir svarīgi, vai apzināmies, ko tas mums dod, jo tikai tad notiek patiesa grēku piedošana.

Ja ir šaubas vai neizpratne par Svēto Vakarēdienu, vajadzētu tikties ar savu mācītāju, kas palīdzēs uztaustīt fonu, kāpēc nav iespējams izjust Dievgalda kopību. Es saprotu tos, kas nespēj noticēt, ka biķerī nav parasts vīns, bet Kristus asinis, un uz šķīvīša ir Viņa miesa.

Par to sevi nevajadzētu šaustīt, bet jālūdz Dievs, lai Viņš to atklāj. Svētais Vakarēdiens ir mirklis, kurā esam ārpus laika un telpas. Nav svarīgi, kur to baudām – Ventspilī vai Dublinā –, svarīgi ir tas, ka Dievgalds mūs vieno ne tikai ar Kristu, bet arī ar Viņa mācekļiem Zaļās ceturtdienas vakarā. Baudot Vakarēdienu, mēs ne vien atceramies šo notikumu, bet arī ļaujam Svētajam Garam darboties mūsos, ļaujot izbaudīt kopību.

Mācība par Svēto Vakarēdienu nav pieskaņota cilvēku saprašanai, bet Kristus apgalvojumam, ka tā IR mana miesa un asinis – neatkarīgi no tā, vai tu to saproti vai ne. Vienkārši jāpieņem, ka Dievs nekad nemelo, bet dod labāko, ko sagatavojis. Svētais Vakarēdiens mums ļauj iekļauties vienā asinsritē ar Kristu un pārējiem Viņa sekotājiem, bet, paliekot nomaļus, nokalstam.

Daži draudzes locekļi ņem ļaunā, ja viņus uzrunā mācītājs vai piezvana no draudzes un pavaicā, kādēļ sen nav būts pie Svētā Vakarēdiena, bet šādu jautājumu vajadzētu uztvert ar izpratni. Tas nozīmē, ka par mums rūpējas un draudzei nav vienalga, vai cilvēks saņem visas Dieva dotās dāvanas. Vēl mēdz jautāt, cik bieži jābauda Svētais Vakarēdiens – vai pietiek ar ieteiktajām divām reizēm gadā?

Padomāsim, cik bieži un kad ēdam – vai tikai tik daudz, lai izvilktu dzīvību un nenomirtu badā, vai arī regulāri, piemēram, trīs reizes dienā? Es ieteiktu iet pie Svētā Vakarēdiena pat tad, ja nejūtam īpašu vilkmi, jo tas mūs uzturēs. Pie Dievgalda nebūtu vēlams iet tikai tad, ja, to darot, rodas vēlme izrādīties – re, cik es labs kristietis! Kristus asinis ir dotas grēku piedošanai kā upuris, kas ļauj mums mainīties Dieva spēkā. Jo vairāk tuvojamies Kristum, jo vairāk saprotam, cik tālu esam no pilnības.