Kas mūs tur kopā

Ekonomikai slīdot uz leju, mēs, protams, arvien vairāk pievēršamies izdzīvošanas jautājumiem – medicīnai, drošībai, sociālajai sfērai u.c. Tas ir saprotami un nepieciešami. Taču līdzās tam nedrīkstam aizmirst, ka nācijas izdzīvošanai tikpat svarīga ir valoda un kultūra. Bez tām izdzīvošana kļūst par tukšu eksistenci, nevis pilnvērtīgu dzīvi.

Tomēr kultūras jomā strādājošo darbs pārāk bieži netiek pienācīgi novērtēts. Atalgojums nereti ir viens no zemākajiem, un to mēdz attaisnot ar argumentu, ka šis darbs bagātina dvēseli un ir teju kā hobijs. Kultūra lielā mērā balstās entuziastos. Taču tā nav vaļasprieka nozare – tas ir nozīmīgs, profesionāls un sabiedrībai būtisks darbs, ko ik dienu veic cilvēki kultūras centros, tautas namos, bibliotēkās, muzejos, koros, teātros, deju kolektīvos, izglītības iestādēs un daudz kur citur. Un ne tikai viņi. Man gribētos domāt, ka kultūru veidojam mēs visi – kā tās radītāji, uzturētāji un nesēji.

Protams, Latvija pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju joprojām atrodas Eiropas topa apakšgalā, un jautājums par to, vai varam ar lielu vērienu atļauties tādu greznību kā kultūra, šķiet, loģisks. Argumenti par labu citām prioritātēm bieži ir pārliecinoši. Tomēr, ja atceramies Maslova vajadzību piramīdu, redzam, ka cilvēka vajadzības nebeidzas ar fizioloģisko pamatu un drošību – tās ietver arī piederību, pašīstenošanos, zināšanas, estētiku un transcendenci. Ja cilvēks ir spiests visu dzīvi veltīt tikai pamatvajadzību apmierināšanai, mēs to nesauktu par laimīgu dzīvi. Ar valsti ir līdzīgi.

4. maijā ventspilnieki rātslaukumā dziedāja Raimonda Paula dziesmas. Iztēlosimies uz brīdi, ka mums nav Paula, nav viņa dziesmu – jo esam nācija, kas nevar atļauties uzturēt kultūru. Vai cilvēki pulcētos laukumā tikai tāpēc, lai klusējot pastāvētu? Diez vai.

Man nav vienkārša risinājuma, kā kļūt par valsti, kas var atļauties vairāk ieguldīt kultūrā. Taču šis jautājums nav tikai par naudu – tas ir par izvēli un prioritātēm. Man šķiet, ka par to, ka valsts un nācijas pamats ir kultūra, ir jārunā skaļāk un jāiestājas pārliecinošāk.

Kultūra nav tikai identitāte, kas mūs definē. Tā ir vide, kurā varam pilnībā atraisīt radošumu. Un radošums nav atrauts no praktiskā – tas ved pie jauniem risinājumiem, inovācijām, produktiem un pakalpojumiem. Ieguldījums kultūrā nav greznība. Tā ir ieguldīšana nākotnē.