Nav tādas lietas, ko nevaram izdarīt

Aicinājām Elīnu uz sarunu par sava biznesa izveidi un izaicinājumiem, ar kuriem viņa šajā ceļā sastapusies.

Par ko mazā Elīna sapņoja kļūt bērnībā?

– Patiešām neatceros – domas droši vien bija visādas un mainījās. Atminos, ka man ļoti patika spēlēties veikalos un dokumentos – bērnībā to tā saucām.

Zinu, ka studējāt jurisprudenci un šai jomā arī kādu laiku strādājāt. Kā nonācāt biznesā?

– Mans brālis ir ļoti veiksmīgs jurists, ieņem vadošu amatu prokuratūrā. Kad mācījos vidusskolā, nezināju, ko gribu tālāk darīt. Vecāki gribēja, lai eju brāļa pēdās un atkārtoju veiksmīgi izdevušos šablonu. Sāku studēt jurisprudenci un neilgi pēc tam sāku strādāt autotransporta prokuratūrā par prokurora palīgu. Nostrādāju piecus gadus, tā bija laba pieredze – sapratu, ka tas nav mans, ka negribu un nevaru to turpināt darīt, jo netiku galā ar ārkārtīgi lielo negāciju daudzumu – visu laiku apsūdzības, bēdas, skumjas – līdzīgi kā ārstiem. Reti kad bija kāda pozitīva diena.

Man patīk radīt. Iestājos citā skolā, mācījos pasākumu organizēšanu. Sāku meklēt darbu pilnīgi citā jomā, jo vēlējos visu krasi nomainīt, bet tas nebija īpaši viegli, jo ne jau visur atplestām rokām gaida meiteni, kas pēc darba prokuratūrā vēlas krasi nomainīt darbu, – nevar jau zināt, kāpēc. Veiksmīgi atradu darbu starptautiskā loģistikas uzņēmumā, un atceros, ka ļoti priecājos nonākt vidē, kas pilnīgi atšķīrās, – nomainīju valsts struktūru uz mūsdienīgu darba vidi, starptautiskiem standartiem un prasībām. Man patika visu apgūt no jauna. Tur satiku savu vīru, apprecējāmies, piedzima dēliņš. Ja mīli to, ko dari, gribi pasportot, vēlies, lai bērns būtu vairāk nodarbināts dažādos pulciņos, dzīvojot Jūrmalā un strādājot Rīgā, tas prasa daudz vairāk laika. Visu laiku esi tāds kā loģistikas menedžeris vai šoferis un mājās nonāc vēlu vakarā. Visu šo laiku ļoti bieži brīvdienās devāmies uz Ventspili, līdz kādā 2018. gada vasaras dienā ar vīru pieņēmām lēmumu pārcelties uz Ventspili pavisam. Tajā laika posmā ar vīru daudz runājām un domājām par to, ko dzīvē vispār katrs vēlamies darīt. Meklējot sevi, sapratām, ka mums jādara kas tāds, kam paši ticam un redzam jēgu.

Bija silts jūlijs, pirmajās divās nedēļās pēc pārcelšanās katru dienu gājām ar bērnu uz pludmali. Kā cilvēkiem, kuri iepriekš dzīvoja pie Majoru pludmales, kur ir daudz dažādu kafejnīcu, radās jautājums, vai Ventspils pludmalē tiešām pietiek ar vienu kafejnīcu? Kā ar tiem cilvēkiem, kuri atpūšas tālāk? Galvās sāka dzimt dažādas idejas. Sākām interesēties, kādēļ tā, un sapratām, ka visu var izdarīt, jautājums – vai mēs patiešām to gribam? Tā izveidojām uzņēmumu. Tas bija sākums visam pārējam.

Pastāstiet, kā tas viss tapa!

– Pludmalē faktiski nebija nekā, vienīgi stipri sen ierakta elektrības kaste, ko bija nepieciešams atrakt, jo kāpa to bija apēdusi. Viss pārējais arī bija jāsāk no nulles. Sākām ar visiem saskaņojumiem, lai nokārtotu nepieciešamās formalitātes. Paldies par atsaucību varu teikt Komunālajai pārvaldei Edgara Puriņa personā, kas palīdzēja savu iespēju robežās, kā arī Jānim Andersonam no Ventspils domes. Nākamais izaicinājums bija nogādāt kafejnīcas mājiņu līdz pludmalei, to pārkraut uz transportlīdzekļa, kas to spēj ievest pludmalē. Jāsaskaras ar to, ka šādas darbības var izraisīt kāda atpūtnieka neapmierinātību, pat ja tev ir visi saskaņojumi un atļaujas. Bieži vien, baudot atspirdzinošu, atdzesētu dzērienu, neviens pat neaizdomājas par to, kā tas viss vispār nonāk līdz pludmalei. Visu šo procesu sākām pavasarī. Daudzi teica, ka mēs to neizdarīsim, jo vasara tuvojās straujiem soļiem, turklāt biju otrā bērniņa gaidībās. Bet man ir tā – ja kāds man pasaka, ka to nevarēs izdarīt, tad es izdarīšu, jo, manuprāt, nav tādas lietas, ko mēs nevaram izdarīt. Cilvēki taču pat lido kosmosā! Protams, ko tas prasa – tas ir cits jautājums.

Vai nebija tā, ka citi teica – ko krāmējies ar pludmali, tas ir sezonāls bizness.

– Bija, bet, kā jau teicu, tas nav tikai stāsts par naudu. Galvenokārt tā bija vēlme radīt ko tādu, kā trūkst pludmalē, pārbaudīt, vai mūsu ideja ir dzīvotspējīga, un iespējami ātrāk atgūt ieguldītos līdzekļus. Ja pēdējie divi piepildās, tad turpinām un domājam par kaut kādu peļņu. Tagad atskatoties, redzu – ja nebūtu atvērusi pludmales kafejnīcu, nebūtu nonākusi līdz restorānam. Sāc ar tādu nelielu sezonālu biznesiņu uz pāris mēnešiem, iegūsti pārliecību un sāc domāt, ko darīt tālāk.

Vislielākie izaicinājumi bija dokumentu kārtošana un mājiņas transportēšana. Kas tālāk? Vējš, pūš smiltis, piedzērušies apmeklētāji?

– Nē, par apmeklētājiem es nevarētu sūdzēties, viņi ir bijuši ārkārtīgi pateicīgi, ka tajā vietā ir pludmales kafejnīca. Mēs taisām saulrieta pasākumus ar skaistu mūziku, ir bijuši kinovakari. Tā pludmales daļa ir tāda klusāka un romantiskāka, ne tik daudz tūristu pārņemta. Cilvēkiem patīk tur nākt, sēdēt pufos un atpūsties. Tiesa, ir diezgan lielas grūtības nodrošināt piegādes. Tās veicam paši ar savu transportu. Lai gan mums ir visas atļaujas, lai iebrauktu pludmalē, vienmēr ir kāds neapmierinātais, kam ir iebildumi. Cenšamies braukt agri no rīta, bet saulainās dienās arī cilvēki jau agri ir pludmalē. Būtu labi, ja mēs šajā jautājumā varētu sadarboties ar pludmales drošības dienestu, jo viņiem ir vajadzīgā tehnika un rītos, kad tiek izvadātas un izliktas informatīvās temperatūras norādes, varētu pievest kafejnīcai nepieciešamo preci. Manuprāt, visiem pludmalē strādājošajiem savstarpēji jāpalīdz – mēs taču visi kopā rūpējamies par to, lai Ventspils pludmalē būtu forši. Arī elektrības pieslēgumu gribētos jaudīgāku. Tad mēs cilvēkus varētu apkalpot daudz ātrāk, jo dienās, kad pludmale ir pilna, nav iespējams pagatavot ēdienus pietiekami ātri, jo varam izmantot tikai vienu iekārtu... Darbaspēks pludmales kafejnīcā ir jaunieši – man ļoti patīk doma, ka tie ir jaunības dienu pirmie darbiņi. Jaunieši ir dažādi – citi ir ārkārtīgi atbildīgi, bet citiem vēl motivācijas un disciplīnas trūkums ļoti manāms. Jebkurā gadījumā – skats no kafejnīcas loga uz pludmali vasarā ir fantastisks. Labākais biroja logs, kā mēs smejamies.

Daudzi baidās strādāt ēdināšanā stingro prasību dēļ. Vai tas nebaidīja, ja iepriekš tādas pieredzes nebija?

– Noteikti baidīja, bet man ir tāda sajūta – ja visi citi var to izdarīt, tad es arī varu. Tu mācies darot – tas ir tas, kas raksturo mani. Ja es būtu visu zinājusi, es nekad to nebūtu sākusi. Kad ir jauns bizness, katru dienu jārisina jauna problēma. Man patīk, ka kontrolējošās iestādes pārbaudēs pakonsultē, iesaka, kā darīt labāk vai citādāk, nevis sāk uzreiz ar sodu. Ieteikumus ņemam vērā un procesus uzlabojam. Izdarīšu visu, lai mans ēdināšanas bizness būtu viens no labākajiem.

Kovida laikā arī Ventspilī bija tādas kafejnīcas, kas aizvēra durvis, jo bija lieli ierobežojumi. Kas pamudināja kovida laikā atvērt restorānu?

– Tā saka, ka jebkura krīze – tā ir iespēja. Krīze vienmēr sašūpo esošo kārtību. Ja šo iespēju var saskatīt, tad jāķeras klāt. Patiesībā jau viss balstās uz ticību, ka izdosies, un aprēķinātu sliktāko scenāriju. Kovida laikā doma par kafejnīcu radās no tā, ka mājās vienkārši nonstopā bija jāgatavo un ārkārtīgi gribējās dažādību, citas garšas. Bija arī vēlme gatavošanu uzticēt kādam citam. Ventspilī ir labas kafejnīcas ar garšīgiem ēdieniem, bet Āzijas virtuves piedāvājuma te nebija. Āzijas virtuvi iemīlēju kopš pusaudžu gadiem. Sākumā bija mazais Hot Spot koncepts ar uzsvaru uz līdzņemšanu un ēdienu piegādēm. Mamma pieskatīja mazos, kas bija ārkārtīgi liels atbalsts, un mēs abi ar vīru tēlojām galdniekus, taisījām remontu, krāsojām, pavadījām šādi laiku kopā un radījām mazo kafejnīcu. Pēc tam strādājām pie garšām, konsultējāmies ar augstas klases šefpavāriem, vēlējāmies, lai ēdiens ir garšīgs, no labiem produktiem. Cilvēkiem garšoja no pirmās dienas, pieprasījums auga, bet ierobežoja telpas. Pēc kāda laika braucu garām telpām Saules ielā un redzēju, ka tās iznomā. Uzreiz jau bija vīzija, kā tas viss varētu izskatīties, un radās dzirkstele, ka varbūt kas var sanākt.

Interjeru palīdzēja veidot savi cilvēki?

– Jā, man ir ļoti talantīga ģimene un forši draugi. Mēs to visu izvērtām par kopā būšanu, radīšanu. Sēdējām šajās telpās, dzērām tēju un spriedām, kā tas viss varētu izskatīties.

Jums ir mazi bērni. Vai nav grūti savienot biznesu ar rūpēm par ģimeni?

– Grūti tas ir tajos brīžos, kad bērniņi ir apslimuši – diemžēl tas nav reti. Tad tas prasa savu enerģijas daudzumu, ir diezgan izaicinoši. Bet mēs visa ģimene kopā strādājam un arī pieskatām bērnus. Viņi te praktiski uzauguši.

Kā veicās, veidojot restorāna darbinieku komandu, kas šeit strādā?

– Visādi ir gājis, kā pa kalniem un lejām. Sākumā, atverot restorānu, ir vīzija un sajūta, ka zini, kā tas viss notiek. Tad saproti, ka ir lietas, ko nezini. Mūsu pieprasījums visu laiku ir audzis, pat ļoti krasi, un visu laiku ir jārisina jautājumi, jāsaprot darbinieku kapacitāte, profesionalitāte. Jāmāk uzticēties cilvēkiem, jāveido komanda, kas ir uzticama. Paldies Dievam, pašlaik man ir lieliska komanda, ar kuru ir iespējams veidot restorāna nākotni. Ir svarīgi, lai kolektīvs būtu kā tāda mīloša, jautra ģimene. Mēs visas grūtības pārvaram, kopā diskutējam. Paldies manam burvīgajam kolektīvam, ar ko kopā varam pilnveidoties! Tagad, kad pagājis pusotra gada, varu teikt, ka apmēram zinu, kāda ir restorāna kapacitāte, kāda varētu izskatīties darba nedēļa. Nāk atkal vasara, būs jāmeklē papildspēki – cerams, atradīsim labus darbiniekus.

Atskatoties uz algoto darbu prokuratūrā un loģistikas uzņēmumā un salīdzinot to ar strādāšanu sev, kāda ir lielākā atšķirība?

– Tas, ka varu pati plānot savu laiku, darīt to, kas man patīk, un radīt. Man patīk būt tur, kur es esmu. Visu laiku mācos un pilnveidojos, risinu sava uzņēmuma problēmas, nevis daru to kādam citam. Viss jau kopumā ir nemitīga sevis attīstība. Skatoties uz sevi, redzu, cik ļoti tajā visā esmu augusi. Tā ir kā skola, un visu laiku man ir eksāmeni. Nav divu vienādu dienu, un nav arī, kur nošpikot. Lēmumi ir jāpieņem ātri un jāiet uz priekšu.

Bet jūs darītu to otrreiz?

– Pilnīgi noteikti, man ļoti patīk. Kā jau visur, ir gan plusi, gan mīnusi. Pilnībā atslēgties no darba sanāk reti. Protams, man ir savs laiks, es to plānoju, bet principā visu laiku esmu pieejama darba jautājumos. Tas atkal ir tāds mīnuss.

Arī tad, ja aizbraucat kaut kur atvaļinājumā?

– Jā, visu laiku esmu ar ieslēgtu telefonu. Protams, uzticos, bet tāpat visu laiku turu roku uz pulsa. Esot kafejnīcās ārzemēs, viss tiek izpētīts – mans telefons ir pilns ar fotogrāfijām. Ja kādreiz varēju vienkārši aiziet uz kafejnīcu un skaisti pavakariņot, tad tagad vairs tā nevaru – viss tiek sabildēts, izgaršots. Patīk no ārzemēm atvest kādu labu ideju.

Kas palīdz neizdegt?

– Ģimene, sports, ceļojumi, labas atsauksmes, iepirkšanās un ballīte ar draudzenēm. Liela motivācija ir atbildības sajūta par radīto, atbildība pret darbiniekiem, klientiem. Brīžiem ir tā, ka gribas palīst zem segas un nelīst ārā, bet tā ir tā diena, kas jāpārvar, un tad nākamās jau būs vieglākas. Man ir ļoti svarīga augsta kvalitāte gan produktos, gan piegādātājos, gan darbiniekos. Pieļauju, ka šīs augstās prasības pret sevi un visu pārējo nāk no ģimenes. Man ir ārkārtīgi feina mamma ar ļoti lieliem apgriezieniem, arī paps bija cilvēks, kurš ieguvis augstus apbalvojumus sportā un tiecies pēc augstiem mērķiem. Vēlos dot kvalitāti un saņemt atpakaļ labas atsauksmes, atgriezenisko saiti. Esmu ceļojusi pa pasauli, un man ļoti patīk redzēt vietas, kur ielikta sirds, kvalitāte. Vēlos arī šeit ēdināšanas jomā kvalitāti pacelt citā līmenī. Vislielākais paldies manai ģimenei par šo mūžīgo dzinējspēku!

Ko jūs ieteiktu tiem, kas vēl lolo savu ideju?

– Noteikti virzīties uz priekšu, piepildīt savus sapņus, īstenot savas idejas. Virzība, kustība ir attīstība. Mēs nekad nezinām, kāds tas īstenotais sapnis būs. Tas būs ļoti interesanti, un tas aiznesīs vēl kaut kur tālāk. Mani tas ir atnesis līdz savam restorānam, un man jau ir citas idejas – tās ir dzimušas, ejot uz priekšu, risinot kādas nepilnības vai nepieciešamības. Redzēsim, kur tas mani atkal aizvedīs.