Teātra nama izstāžu zālē no pilsētas svētkiem līdz 11. septembrim bija skatāma gleznotājas Sarmītes Caunes personālizstāde Krasta līnija. Augusta sākumā iecerēto interviju pārceļ viens plāngriezis pēc otra – gan tuvinieku veselības jautājumi, gan meitas kāzas tālumā. Mirklī, kad tiekamies, viss beidzot sakārtojies. Sarmītei ir svarīgi, lai sarunā piedalās arī Jūras vārtu izstāžu kuratore Anna Orniņa.

Vai dzīvē bieži ir bijis tā – kad notiek, tad viss uzreiz?

– Ļoti bieži ir tā bijis. Cilvēkam, lai nebūtu kaut kā viena par daudz, tiek dots viss kopā, lai viss būtu sabalansēts.

Kāds ir šis brīdis pirms izstādes izskaņas?

– Tāds pārdomu mirklis. Paldies Annai par sadarbību, paldies arī Mārītei Klušai par palīdzēšanu iekārtot! Man ļoti patīk šīs telpas. Izstādes darbi, izņemot dažus, ir pilnīgi jauni, šogad tapuši. Māksliniekam pašam ir vienmēr interesanti redzēt, kā tas viss izskatās kopā ārpus darbnīcas, jo tur redz tikai vienu, divus vai trīs darbus vienlaikus. Šī ir šīgada raža. Domas un idejas jau bija pirms tam, bet gleznots viss ir šogad.

Izstādes kopējais motīvs ir radies, nūjojot gar jūru?

– Ar draudzeni ejam katru darba dienas rītu, neatkarīgi no laikapstākļiem. Gar jūru vai pa taku, tie ir 10 kilometri. Rīti vienmēr ir brīnišķīgi. Kaut kas tiek nofotografēts, kaut kas tiek mājās uzskicēts. Materiāls bija sakrājies, bet nekad nebija laika to uzlikt. Tagad tas pandēmijas laiks... Izstādē ir manas sajūtas par un ap Ventspili, mazajā zālē – Venēcijas motīvi.

Kāds ir tas mirklis, kad kāds uzrunā, aicina veidot izstādi?

– Ir dažādi. Ir jāizvērtē. Šogad vēl daļa no šīs izstādes ceļos uz Lapmežciemu. Vēl pirms pandēmijas mani uzrunāja arī Cēsu izstāžu zāle. Tur būs decembrī–janvārī. Bet tās būs atkal citas telpas, varbūt būs arī jauni darbi.

Vai Ventspilī vajag vēl kādu izstāžu zāli, varbūt pietiek ar Jūras vārtu telpām mākslai?

– Ļoti grūts jautājums. Varbūt derētu multifunkcionālas telpas. Speciāli radītas, kur var izlikt gan gleznas, gan tēlniecību, gan instalācijas. Nebūtu slikti, ja tādas būtu. Pilsēta būtu ieguvēja. Cilvēkam, atbraucot uz koncertu Ventspilī, patiktu pie reizes apskatīt arī izstādes. Ar laiku varbūt varētu pacelt arī Eiropas un pasaules līmeņa izstādes.

Vai taisnība, ka Ventspils mākslinieki ir ļoti katrs par sevi un pietrūkst kopienas spēka, kas ar savām idejām un vajadzībām aizrautu citus?

– Mākslinieki ir viena lieta, bet zāles, koncepcijas un viss pārējais – kas pilnīgi cits. Tāpat koncertzāles darbība nav saistāma tikai ar tiem dažiem mūziķiem, kas ir šeit uz vietas.

Anna: – Mākslinieks un viņa daiļrade ir saturs. Vilcējiem nav jābūt māksliniekiem. Vilcēji arvien ir tie, kas ar mākslu ir nedaudz sajukuši prātā un saprot tās nozīmi. Bet runājot par izstāžu zāli... Šeit, Jūras vārtos, tā ir un paliek interjera iekārtošana ar smukiem darbiem. Šī nav izstāžu zāle, šeit cilvēks nevar ieiet starp mākslas darbiem un būt viens pats vai kopā ar līdzīgi domājošajiem. Šeit cilvēks pastarpināti apskatās izstādi, tāpēc ka viņš ir atnācis uz koncertu. Kad iznomājam telpas korporatīviem pasākumiem, kuros pa gaisu iet šampanietis, bieži ir tā, ka izstādi novācam un pēc tam liekam atpakaļ, jo mēs vienkārši nespējam atļauties zaudējumus, kas varētu rasties. Mākslai vajag savu telpu. Viennozīmīgi.

Kāpēc mūsu valstī mākslinieku darbs no valsts puses joprojām netiek pietiekami atbalstīts?

Sarmīte: – Nemācēšu atbildēt. Situācija Lietuvā ir daudz labāka. Kāpēc mums ir tā? Varbūt esam par maz, varbūt mums ir cita veida domāšana. Tomēr ir atbalstītāji, ir cilvēki, kas novērtē. Ir viens – kultūrkapitāla – fonds, kur var rakstīt projektus. Paldies viņiem, pandēmijas laikā mākslinieki tiešām tika atbalstīti, bet tur laikam bija citas naudas, citi finanšu avoti. Pārējā laikā – kaut kas ir, bet tik maz... Varbūt mākslinieku ir par daudz!?

Anna: – Arī es kā grafiķe, maketēšanas un dizaina jomas pārstāve jūtu, ka sabiedrībā valda neizpratne, kāpēc par mākslinieka darbu būtu jāmaksā tik daudz. Cilvēki nejūt mākslinieka darba neredzamo slodzes daļu, kad mēs dzīvojam ar savām idejām.

Varbūt pietrūkst to, kas aizstāv, lobē mākslinieku intereses?

Anna: – Jā, ambiciozu cilvēku pietrūkst. Viņi ir, bet ļoti daudzus no tiem, kam ir spējas un zināšanas par to, kas notiek pasaulē, nolauž stagnējošās tradīcijas.

Vai mūsdienu māksla jūs uzrunā?

Sarmīte: – Māksla var būt provokatīva. Es skatos dažādas izstādes. Varbūt pati nekad tā nestrādāšu, bet apskatos. Vēroju, mēģinu saprast, kas ar to ir gribēts pateikt. Ir lietas, kas mani uzrunā, ir – kas mazāk. Jo cilvēks vairāk skatās, jo ir sajūta, ka vairāk sāc saprast.

Anna: – Piekrītu. Tas ir tas, par ko mēs cīnāmies arī koncertzālē. Tik ļoti nekategorizēt – patīk, nepatīk, bet vākt iespaidus.

Sarmīte: – Es skatos mākslu, kas provocē, bet man tādu nav gribējies radīt. Bet, kas zina, varbūt uznāks kaut kas un sākšu ko tādu!?

Sarmīt, kā jums visu dzīvi ir izdevies dzīvot tikai mākslā?

– Nav tā, ka tikai mākslā. Esmu vairāk nekā 20 gadus nostrādājusi pedagoģijā. Jaunrades namā un Mākslas skolā, veidojusi interjerus un visādus gleznojumus. Latvijā ļoti maz ir mākslinieku, kas var dzīvot tikai no mākslas.

Pedagoga darbs bija grūts?

– Man patika tajā laikā. Pašai bija bērni tādā vecumā. Jaunrades namā strādāju Mārītes Klušas studijā, kur nāca bērni, kuriem jau vairāk vai mazāk kaut kas tāds patika.

Kā jūs ar Mārīti Klušu toreiz satikāties?

– Mārīte meklēja, kas viņas studijā varētu pasniegt gleznošanu. Kādus četrus vai piecus gadus tur nostrādāju, studijā kopumā kādus 20. Tā bija Mārītes studija ar visām viņas idejām, kopā taisījām mākslas dienas.

Kā Ventspilī ir ar radošo burzīšanos?

Sarmīte: – Vide te ir maza. Mana vide, mani kolēģi mākslas jomā ir citur. Tie ir interešu kolēģi, ar kuriem kopā kaut ko darām.

Anna: – Man arī. Ventspilī – Sarmīte, Mārīte.

Sarmīte: – Ieva Rupenheite un Jānis Kupčs.

Anna: – Jā!

Sarmīt, jūsu gadījumā radošā vide ir ceļojumos?

– Dažādi. Arī mākslas simpoziji, plenēri. Ir lietuviešu kolēģi, ir vācu, poļu, gruzīnu, armēņu... Tagad oktobra otrajā pusē braukšu uz Gdaņsku otro gadu.

Kas mākslinieku vidē ir tā parole, kas atver durvis?

– Parole ir komunikācija. Savā darbnīcā mākslinieks ir viens, bet tur – tā ir nedēļa, divas, varbūt mēnesis, kur viņš pastrādā, var parunāties un apzināties, ka nav vienīgais tāds. Ventspilī dažreiz liekas, ka tu esi viens pats meža dīvainītis, kurš dzīvo kaut kādā nerealitātē. Plenēros ir interesanti, ir kopīgas sarunas.

Kā finansējat to visu?

– Ir interjera darbi, nopērk pa kādai gleznai. Apzināti gleznot to, kas noteikti patiks, ko pirks, – tā man gluži negribas. Gleznoju, kā man patīk, kā es jūtu. Tad atnāk tie cilvēki, kam tas patīk. Ja nenopirks, nu... Var tak smukāk uzgleznot! Kāpēc tur nav trešais lodziņš uzzīmēts?

Kuros brīžos šādi jautājumi top dzirdami?

Sarmīte: – Kad glezno kaut kur ārā un esi kaut ko no visa izlicis apskatei. Pēkšņi kāds nāk garām un saka, ka tas, ko tu glezno, – ka dabā tā vispār nav! (Smejas.) Vai tad gleznot, zīmēt nav iemācīts?! Nevar saprast, kas kur vispār ir.

Anna: – Daļa tādu komentāru atnāk arī līdz Jūras vārtiem, līdz izstāžu zālei.

Cik tuvas jums ir ezoteriskās Jaunās zemes idejas?

– Es lasu, interesējos par tām, bet manā mākslā tās nav vēl parādījušās.

Man gan ir sajūta, ka jau sen. Tāda piektās dimensijas sajūta ar miglu un milzīgu maigumu.

– Jā, to man tā kā gribas. Atstāt skatītājam brīvību saskatīt. Ne visu tā strikti nolikt, lai katram ir iespēja nolasīt savu.

Vai mākslinieks ir starpnieks starp debesīm un zemi?

– Es domāju, ka katrs cilvēks ir starpnieks, ne? Vai nu tev ir tā sajūta, vai nav. Ne tikai mākslinieki, mūziķi, arī lauku tantīte savā kartupeļu vagā.

Kāpēc tomēr – gadiem cauri – Ventspils? Nekad nav bijusi doma mainīt dzīvesvietu?

– Jaunībā man bija tāda doma. Tie bija tie gadi, kad par Ventspili teica: Šitik šausmīga pilsēta! Dzīve sakārtojās tā, ka paliku šeit. Kāda vaina, ka tev ir jūra blakus, brīnišķīga!? Tik skaisti! Es pietiekami daudz laika, ja gribu, varu pavadīt arī citur. Varu aizbraukt uz Venēciju, uz Berlīni.

Vai dzīvē ir bijuši posmi, kas dzīvoti ar misijas apziņu – ka ir vērts dot no sevis, lai vestu sabiedrību uz dziļāku mākslas izpratni, augstākām vērtībām?

– Bija tolaik, kad strādāju ar bērniem. Patika man tas posms. Daudzi sajuta un daudzi arī aizgāja pa mākslas ceļu.

Kā tas beidzās?

– Es vairs nevarēju apvienot. Gribējām braukt uz Maroku uz trīs nedēļām, vēl visādi vorkšopi un darbnīcas! Nevarēju skolā pateikt – tagad es nebūšu trīs nedēļas, tad es nebūšu divas nedēļas, tiekat galā paši! Bija jāizvēlas.

Vai tobrīd tas bija saistīts arī ar risku – vai izdosies dabūt pietiekami daudz interjera darbu, pasūtījumu?

– Bērni jau bija paaugušies, un es arī vīram pajautāju, kā tas būs. Viņš teica: Dari, gan jau būs labi! Viss sakārtojās.

Tad jums nav dzīvē pazīstamas izvēļu bailes?

– Ir! Ir! Kā nav!? (Smejas.) Protams! Arī gleznot – tās ir izvēļu bailes. Tas nav, kā iet uz darbu piecas dienas nedēļā un zināt, ka saņemsi tik un tik. Visa dzīve ir viena liela neziņa.

Kā to pārvarat?

– (Nopūšas.) Ja saņemu naudu, uzreiz nopērku sev materiāliņus. Vienmēr zināmu summu sapērku gleznošanas materiālos, atstāju vairākiem mēnešiem iekrājumus. Tā man mācīja vecie mākslinieki, un tā es dodu tālāk.

Vai dzīves laikā ir bijusi arī kāda garāka bedre?

– Jūs abas ar Annu esat bišku jaunākas. Mēs gājām cauri valsts iekārtas nomaiņas laikam, man bija divi mazi bērni. Jūs to neesat piedzīvojušas, ka tev tiešām nav, ko dot bērniem ēst. Tad jau citas bedres liekas... Tagad bērni ir izauguši. Lai kāda bija padomju sistēma, bet mums tur bija viss iestrādāts – darbs, ienākumi, apdrošināšana. Mēs bijām jauni! Viss bija izveidots! Tad tas viss nobruka...

Kur strādājāt kritiena mirklī?

– Bija noformēšanas darbi, tad aizgāju uz Jaunrades namu. Rubļos man bija normāla alga, kas, nomainot uz repšiem... Otrkārt, veikalos nekā nebija. Izdzīvojām. Tāpēc tagad, ja nav veselības problēmu, kas var izsist, viss cits liekas sīkums.

Kāds tolaik bija risinājums?

– Barters! Vieniem vecākiem laukos bija kartupeļi, tad vēl cūka. Bija jāšuj, jāada, jāgatavo. No nekā jāuztaisa kaut kas, jo mazi bērni tev prasa ēst. Daudzas tagadējās lietas man liekas tādas...

Arī pandēmija?

– Tas vispār man liekas sīkums. Karš Ukrainā, tas ir nopietnāk.

Pandēmija – labs laiks, kad valsts atbalstīja māksliniekus?

– Jā, un ne tikai māksliniekus. Arī uzņēmējus, kas bija nodokļus maksājuši. Sapirku materiāliņus par atbalstu, tāpēc varēju uztaisīt šo izstādi.

Kā jūs pasauc vietas, uz kurām dodaties gleznot?

– Pašas pie manis atnāk. Sajūtu. Mana mīlestība ir Itālija, Francijas dienvidi, arī Portugāle ļoti. Man patīk, kur ir saule, jūra, kaut kāds plašums, jahtu ostas. Tā pati Venēcija, pie kuras es nez kāpēc atgriežos. Varbūt es tur kādā iepriekšējā dzīvē esmu dzīvojusi. Ir tā, ka tu kaut ko kaut kur ieraugi un tad sajūti: O, te vajadzētu atgriezties un pagleznot!

Ļoti rūpējaties arī par savu ārējo skaistumu!

– Man vienmēr ir bijusi vajadzīga kustība svaigā gaisā, saule, ūdens man patīk. Tādas vairāk sajūtu līmeņa lietas. Tāpēc mēs laikam ejam katru rītu kaut kur nūjot. Tik skaisti mums tie rīti ir! Kad ir sakārtotība ārēji, tad varu arī kaut ko izdomāt.

Un rotas? Ventspilī esat viena no tām, kas nēsā tādas – visdrosmīgākās!

– Man ļoti patīk rotu mākslinieku darinātās vai kaut kādas – interesantās. Ir dāmas, kurām ir stipri lielākas kolekcijas!

Ir arī kāda, kas ir īpaši jums gatavota?

– Vēl nav, bet vajadzētu, jā!

Lasi vēl

Komentāri (1)

  • -1
    Renars Z Pirms 1 nedēļas, 6 dienām

    Tad cik es saprotu, Ventspilī vajag iekārtot mākslas galerijas ēku. Piekrītu.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: