Mammas mīlestība dod spēku

«Katras mammas kvēlākā vēlēšanās ir, lai viņas bērniņš piedzimstot būtu vesels un viņa dzīve veidotos laimīga un veiksmīga. Bet tagad ir nākusi klāt vēl viena – lai bērna dzīve ritētu miera apstākļos, lai nebūtu kara un lai varētu piedzimt un augt savā dzimtenē, kuras mums šobrīd tik ļoti pietrūkst,» saka Alla, ar cerību raugoties uz saviem bērniem – jaundzimušo Dāvidu un sešgadīgo Sofiju. Alla, kura pēc profesijas ir angļu valodas skolotāja, kopā ar savu ģimeni Ventspilī pirms diviem mēnešiem ieradās no Vinnicas. Atskanot pirmajām trauksmes sirēnām un būkšķiem, meitai Sofijai sākusies panika, arī Alla pati jutusies ļoti apdraudēta, jo karadarbības sākumā bijusi septītajā grūtniecības mēnesī, tādēļ pēc nedēļas ilgā stresa lūgusi vīram kaut ko darīt un palīdzēt viņai ar meitiņu, vēl nedzimušo dēlu un mammu izkļūt no valsts.

Dāvids bija pirmais ukraiņu bērniņš, kurš piedzima Ventspils Dzemdību nodaļā. Alla ir ļoti pateicīga gādīgajiem un profesionālajiem slimnīcas speciālistiem – ārstiem un vecmātēm – par lielisko aprūpi. Lai arī sākumā bijušas bažas, kā viņai klāsies Ventspils slimnīcā, kā noritēs dzemdības, taču pēc pirmās sastapšanās ar mediķiem sapratusi, ka raizēm un uztraukumam absolūti nav pamata. «Dāvids piedzima 6. aprīlī – tas nozīmē, ka tieši šodien viņam aprit viens mēnesis. Man ir ļoti skumji, ka sava dēla piedzimšanas brīdī nevarēja būt klāt viņa tētis. Bijām plānojuši, ka arī vīrs piedalīsies dzemdībās, nopietni tam gatavojāmies, taču dzīve izspēlēja savu scenāriju. Bet vēl sāpīgāk man ir tas, ka tētis vēl ne reizes nav sastapies ar savu dēlu klātienē, nav varējis viņu paņemt rokās, sajust viņa smaržu, samīļot. Tāpat dēls nav sajutis sava tēta klātbūtni,» turpina Alla, uzsverot, ka abi viņas ģimenes bērni ir bijuši plānoti, un gan viņa, gan viņas vīrs rūpīgi gatavojušies šiem svarīgajiem dzīves notikumiem. Diemžēl karš ir ieviesis savas korekcijas. Alla pastāsta, ka tēva un dēla iepazīšanās notiek attālināti katru vakaru, kad sazvanās ar vīru. Jaunā sieviete piebilst, ka dēliņš ir neticami līdzīgs savam tētim. «Skatos uz Dāvidu, un redzu, cik ļoti puisēns līdzinās savam tētim. Tādējādi izjūtu sava vīra klātbūtni. Tas man šobrīd ļoti, ļoti palīdz,» bilst Alla. Vaicāta, kā puisēns ticis pie tik skanīga un zīmīga vārda, Alla pastāsta, ka par vārda izvēli parūpējusies meita, kura ļoti vēlējusies brālīti. Māsiņa Sofija šeit jūtas labi, taču tāpat skumst pēc tēta, katru dienu vaicā, kad beigsies karš, kad varēs doties atpakaļ uz mājām un satikt tēti.

«Mammas ikdienas rūpes visur ir vienādas – mazais Dāvids prasa ļoti daudz uzmanības: jāpabaro, jānomaina autiņbiksītes, jādodas pastaigās, jāsamīļo. Gribētos, lai Dāvids būtu nedaudz mierīgāks, bet pieļauju, ka grūtniecības pēdējie mēneši, kas bija stresa piepildīti, liek manīt par sevi. Meita Sofija mācās 2. vidusskolas 1. klasē, arī viņai ir vajadzīgas mammas rūpes un mīlestība, taču to visu būtu daudz mierīgāk iedot savās mājās, kas šobrīd mums ir atņemtas, un nav zināms, kad varēsim atgriezties. Priecājos, ka šeit kopā ar mani ir mana mamma, kura mums ir liels palīgs itin visā,» turpina Alla, piebilstot, ka, pateicoties milzīgajam atbalstam, ko saņem no Latvijas iedzīvotājiem, spēj rast dzīvesprieku, kas savukārt ir ļoti nepieciešams viņas bērniem. «Te ir labi, skaista pilsēta, sirsnīgi cilvēki, bet tik un tā mēs ļoti gribam atgriezties mājās, lai visus svētkus varētu svinēt Ukrainā,» saka divu bērnu māmiņa Alla.

Foto: Vienas ģimenes trīs paaudzes: Alla ar jaundzimušo dēliņu Dāvidu un sešgadīgo meitu Sofiju un savu mammu Maiju.