Izbaudīt svētkus ģimenes lokā

Zandas un Jāņa GULBJU ģimenē aug divas meitiņas – Elizabete (7 gadi) ir Ventspils 1. pamatskolas 1. klases skolniece, bet Katrīna (4) – bērnudārza Bitīte audzēkne. «Mūsu svētki sākas ar karoga izkāršanu, tas dienai piešķir svarīgumu,» stāsta Zanda. Svētku izjūtas raisa arī piespraudītes, šalles un citi aksesuāri Latvijas karoga krāsās, ko ģimenes locekļi valkā valsts svētku mēnesī.

18. novembrī ģimene klāj svētku galdu, kura noformējumā ir Latvijas dzimšanas dienai atbilstošas salvetes, ziedi un sveces. Iepriekšējos gados Zanda un Jānis kopā ar meitām piedalījušies svētku pasākumos pilsētā, klausījušies koncertus, gājuši skatīties Gaismas ceļu pie Ventspils Valsts 1. ģimnāzijas un vērojuši, kā no svecītēm izlikta Latvijas kontūra Rātslaukumā. Ir gadi, kad ģimene iesaistījusies sportiskās aktivitātēs. Bērni svētkiem gatavojas arī bērnudārzā un skolā, un to, kas ir Latvija, ko un kāpēc mēs svinam, vecāki ar meitām viņām saprotamā valodā cenšas pārrunāt arī mājās.

Šogad Gulbji 18. novembrī plāno doties ģimeniskā pastaigā, lai nesteidzīgi aplūkotu, kā pilsēta saposta svētkiem. Ģimene kopā pagatavos svētku maltīti un visi kopā apsēdīsies pie skaisti klāta galda.

Baibas un Mārtiņa LĀČU ģimenē aug pieci bērni – Adriāna (16 gadi), Kristiāna (14), Krišs (7) un dvīnītes Stella un Alma (5). Māmiņa Baiba uzsver, ka mīlestība pret savu zemi un valsti neveidojas vien 18. novembrī pie svētku galda. Ir daudz mazu lietu ikdienas dzīvē, kas ir svarīgas, lai bērniem Latvija būtu sargājama vērtība. Lāču ģimene daudz laika pavada dabā un bieži ar bērniem pārrunā to, cik skaistā un arī drošā vietā mēs dzīvojam – mums nav spēcīgu zemestrīču un postošu cunami, taču ir četri gadalaiki, un katrā no tiem ir savs īpašais skaistums.

«Nekad neatļaujamies zākāties par savu valsti,» savu attieksmi pauž ventspilniece. Ir cilvēki, kas mūsu Latviju dēvē par «muļķu zemi» un lamā valdību. Lāčiem tas nav pieņemami. Ja arī kāds no valdības lēmumiem nav saprotams vai pieņemams, ģimene cenšas būt toleranta.

Pie Lāču ģimenes mājas ne tikai svētkos, bet arī ikdienā plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Tas tiek nolaists vienīgi tad, ja ārā plosās stiprs vējš, jo karogam allaž jābūt cēlam un godā celtam – tas nedrīkst būt sapluinīts vai apskrandis.

Valsts svētku svinēšana Lāču ģimenē sākas 11. novembrī, Lāčplēša dienā, kad vienmēr logā tiek iedegta svecīte un ar bērniem pārrunāta šīs dienas nozīme, tas, kā Latvijas cilvēki pie savas valsts tika. «Bez šīs atceres dienas nav jēgas 18. novembra svinībām,» uzskata Baiba. Katrā vecumā izpratne par šiem jautājumiem ir atšķirīga, un vecāki cenšas tos izskaidrot katram saprotamā veidā. Lielākie bērni ar interesi klausās stāstus par to, ka atjaunotās valsts brīvības cīņās barikāžu laikā piedalījies arī viņu vectētiņš, Baibas tētis.

Novembrī Lāču ģimenes locekļi, tāpat kā daudzi latvieši, pie apģērba sprauž sarkanbaltsarkanās lentītes, un tās mājās nekad netiek nomētātas kā pagadās, jo tās pauž vēsti par valsts simbolu, un pret to jāizturas ar cieņu. Šogad, kad Krišs uzsācis mācības 1. klasē, ģimene svētkiem gatavojās īpaši. Skolā Krišam bija uzdots iemācīties dziedāt valsts himnu. Šajā notikumā iesaistījās arī citi ģimenes locekļi – viņi kopā devās dziedāt uz mežu, kur himna skan īpaši spēcīgi. Svētku sajūtas raisa arī bērnu zīmējumi un pašu gatavoti karodziņi, ar kuriem viņi izrotā savas istabas.

18. novembri Lāči ir svinējuši ļoti dažādi – arī īpaši saposušies un pie grezni klātiem galdiem. Allaž tiek domāts par to, lai galdā tiktu celti nacionāli un valsts svētkos iederīgi ēdieni, piemēram, biešu salāti ar kazas sieru. Taču svētku galds, Baibasprāt, nav būtiskākais. Pagājušajā gadā viņi, piemēram, svētkus, kas turklāt iekrita diezgan nemīlīgos laika apstākļos, pavadīja ārā pie ugunskura. Galvenais, lai šajā dienā ģimene ir kopā, jo «stipra ģimene ir valsts stūrakmens». Svarīgi, lai Latvija būtu sirdī, un tad arī radīsies svētku izjūtas.