Neesmu ne balta, ne pūkaina

 Šad tad no savējiem kāds pārmet: «Ko tu te ar katru vari ucināties, domā, ka medāli iedos?» Bet Marika atsmej: «Jau iedeva.» Ar to domājot Pilsētas balvu 2009. gadā. Toreiz par Ventspils slimnīcas uzņemšanas nodaļas medicīnas māsu Mariku Tanakovu nobalsoja daudzi ventspilnieki. Ja vajadzētu – balsotu atkal.

Kā izvēlējāties savu profesiju?

– Kad abas ar dvīņumāsu Lailu pabeidzām pamatskolu, ļoti gribējās uz Rīgu, taču mamma nelaida, jo baidījās. Es biju pat aizbraukusi uz Gaiļezera slimnīcas atvērto durvju dienu. Ļoti gribējās tur mācīties, taču, lai mammītei būtu mazāk kreņķu, nolēmām palikt Ventspilī. Māsa izmācījās par pavāri, es iestājos māsiņskolā. Nav tā, ka kopš pirmās klases būtu lāčus piešpricējusi ar ūdeni. Taču dzīvē viss noticis tā, kā tam jābūt. Jau tad, kad mācījos medicīnas skolas 1. kursā, man piedāvāja pastrādāt par sanitāri traumpunktā. Domāju: paskatīšos. Būtībā tā nebija pati labākā vieta, kur iepazīt medicīnu. Tur, kādu cilvēku uz ielas atrod, tādu arī ieved, un viņš jādabū tīrs un pie sajēgas. Pirmajās dežūrās domāju: es tikai grīdas mazgāšu, bet par pārējo – pastāvēšu maliņā un paskatīšos. Neteiktu, ka tik ļoti man patika. Taču traumpunktā bija tik brīnišķīga vecākā māsa Elga Zālīte un citas māsiņas, ka man tur ļoti iepatikās.

Visu interviju lasiet rītdienas laikrakstā „Ventas Balss”!