Šodien man ir ļoti neparasts un emocionāli sarežģīts uzdevums – rakstīt pašai par sevi. Manā dzīvē pienācis laiks ielikt vienu nopietnu komatu, lai aiz šī komata līdzšinējās dzīves pieredzes pamatiem ieliktu  jaunu, vēl nebijušu saturu turpmākai dzīvei. Pienācis laiks nolikt rakstāmspalvu uz galda un iet tālāk, uzsākt ko citu. 

Esmu dzimusi Ventspilī Vasarnīcu ielā, tāpat kā lielākā daļa manas paaudzes ventspilnieku. Mana dzimšana reģistrēta pagastā ar ļoti daiļrunīgu un šai vietai, manuprāt, vispiemērotāko nosaukumu – Venta. Esmu uzaugusi un visu mūžu dzīvojusi Ventspils novadā: Popē, Tārgalē un jau 38 gadus pie sava vīra Prūšos Vārves pagastā. Kā parasti mēdzu sacīt, kur vīrs sievu noliek, tur ir sievas īstā vieta, ja sievietei tā nešķiet gana laba, tad nav īstais vīrs. Kā izpētījis mūsu dzimtas viens no senču sakņu meklētājiem, paaudžu paaudzēs mūsu priekšteči gan pa mātes, gan tēva līniju bijuši Ventspils puses ļaudis. Tik daudz par saknēm, jo no tām viss sākas, tām vienmēr ir sava vieta un loma, savs atsvars, sava nasta, ko katrs nesam līdzi dzīvē.

Mana darba pieredze aizsākās Zūru pamatskolā, kurā par skolotāju nostrādāju 15 gadus. Sākums nebija viegls, kā jau visiem iesācējiem, bija ļoti daudz jāmācās, jāstrādā, jāpiedalās pagasta kultūras un sporta dzīvē. Ar vislielāko cieņu atceros savus kolēģus, skolas direktorus, skolēnus, viņi visi ir mani skolotāji. Ir saglabājušās patīkamas atmiņās, arī fotogrāfijas albumos un kāds sīkumiņš grāmatu plauktos. Īpašs atgādinājums no tiem laikiem ir verandā zaļojošais un reizēm arī ziedošais tautā dēvētais milzu naudas koks, kuru kā mazu zariņu uzdāvāja mana skolniece Renāte pirms 30 gadiem, pārceļoties uz citu skolu.

Esmu vairākkārt sacījusi, ka tam, kurš strādājis skolā par skolotāju, ir milzīgas priekšrocības citās profesijās. Skolā apgūtās zināšanas ir pamatīgs starta kapitāls jebkurās citās jomās. Skola māca pašdisciplīnu, tā pieprasa no tevis ievērot kārtību, ētiku, kultūru, būt formā un būt informētam. Skola dod vēl daudz ko citu, ko par naudu nenopirksi un ikdienā saņemot nemanīsi un nenovērtēsi. Vislielākais ieguvums, strādājot skolā, ir neviltota, patiesa mīlestība, kādu var dot tikai bērni. Ar smaidu un sirdssiltumu joprojām atceros savus skolēnus. Kad biju izlēmusi iet prom no skolas, vēl nezināju, ko īsti vēlos darīt, kur strādāt, ar ko nodarboties, bet sapratu, ka ir pienācis laiks kaut ko mainīt, ir pienācis laiks iet tālāk. Tāpat kā tagad – vienkārši ir pienācis īstais laiks iet. Tā brīža mana rīcība no malas kādam varēja izskatīties neloģiska. Bet, ja cilvēks seko savām jūtām un klausa sirdij, tad nekā neloģiska nav un nekas greizi nevar noiet. Arī šobrīd krīzes laikā varbūt kādam var šķist nav piemērotākais brīdis, bet, ja sirds liek, ir jāklausa!

Redakcijā sāku strādāt kā ārštata žurnāliste pēc manas priekšgājējas Edītes Melngalves uzaicinājuma. No izsludinātā žurnālistu konkursa padsmit pretendentiem, Melngalves kundze izvēlējās darbu piedāvāt profesionālam žurnālistam ar pieredzi un man piedāvāja ārštata žurnālista darbu, par ko biju neizsakāmi laimīga. Vairāk nekā gadu baudīju šo privilēģiju dienas pusē braukāt pa novadu, tikties ar novada ļaudīm, intervēt cilvēkus, bet pēcpusdienā rakstīt. Mīļie Ventspils novada un arī pilsētas ļaudis, jūs nemaz nevarat iedomāties, cik jūs patiesībā esat sirsnīgi, atvērti un sirdssilti cilvēki! Tas, ko mēs, žurnālisti, uzrakstām avīzē, bieži vien ir tikai puse vai pat daudz, daudz mazāk, jo visam stāstam avīzē vienā reizē neiznāk vietas. Bet stāstu ir bijis daudz, turklāt ļoti, ļoti cilvēcīgi un sirsnīgi. Cilvēks vispatiesākais un drošākais ir savās mājās, savā vidē, kur viņam ne jau uzreiz, ber pēc pāris uzmundrinošiem teikumiem, pazūd kautrēšanās, bailes, nedrošība un saruna ieiet ļoti vienkāršā gultnē. Kur vēl labāk kā mājās rit sarunas, kur pat sienas palīdz, kur cilvēks var būt viņš pats!

Šajā vietā man vajadzētu uztaisīt atkāpi un sākt rakstīt par Ventas Balss attīstības posmiem, par Eiropas ienākšanu mūsu dzīvē, toskait avīzē, par reklāmas tirgu, par tās plusiem, par mīnusiem, par kardinālajām izmaiņām ekonomikā un tās ietekmi uz medijiem, un vēl par daudz ko citu. Tomēr es par visu to nerakstīšu, jo pieļauju, ka tāda sausa vēstures pārskatīšana nevienu neinteresē. Vienu gan pateikšu, ka valsts līmenī joprojām nav kopējas izpratnes, nav vienošanās, par to, kāda loma iedzīvotāju informēšanā ir Latvijas Pastam, cik lielu finansiālu līdzdalību tajā ņem valsts vienas vai otras ministrijas personā, kādā pozīcijā ir izdevējs un visbeidzot lasītājs. Kā jūs saprotat, tad lasītājs un izdevējs ir ķēdes pēdējā gala divi posmi, kuri vēl mēģina kaut kā sarokoties.

Savā galvenās redaktores darbā esmu iepazinusi simtiem un, es pat teiktu, tūkstošiem cilvēku, esmu tikusies ar visiem valsts prezidentiem, premjeriem, ministriem, šis darbs ir palīdzējis orientēties Latvijas cilvēkos un notikumos. Redaktores amats man ir nesis pateicības vārdus, uzslavas, apbalvojumus, ziedus. Un ir arī otrā medaļas puse – pārmetumi, kritika, ir bijuši draudi pat nogalināt, durtas riepas, sasista mašīna, uzsāktas un politiski īstenotas tiesvedības pret mani, tāpat noticis vēl daudz kas cits, ko cilvēkiem ar vājiem nerviem labāk nezināt. Un es pat nezinu, kas ir tie cilvēki, kuriem es, savā amatā esot, traucēju, jo parasti tās ir vājas, bailīgas dvēselītes, kuras savus vārdus nenosauc. Vienu gan varu teikt, tie nav ventspilnieki ne sirdī, ne dvēselē. Un ir arī tādi, ar kuriem esam runājuši atklāti. Tad sarunai ir jēga, un no tās vienmēr atlec kāds grauds.

Par šīm sarunām jāsaka paldies, jo neviens cilvēks nevar zināt visu, ikviens var kļūdīties un kaut ko nezināt un nesaprast. Savukārt, ja kāds runā par demokrātiju, tad es kā vietējā laikraksta galvenā redaktore varu jums droši apgalvot, ka tāda izvēles brīvība, tāda demokrātija, kāda ir Ventspilī, nav nekur citur Latvijā. Varbūt tāpēc ir tāda pretestība pret Ventspili un ventspilniekiem! Tāda demokrātija, tāda brīve, tādi cilvēki ar brīvi sirdī ir tikai te, skaistajā pilsētā pie jūras. Man kā redaktorei būtu bijis daudz grūtāk strādāt, ja nebūtu izveidojusies ļoti veiksmīga sadarbība ar uzņēmējiem, ar pilsētas iestāžu, uzņēmumu vadītājiem, ar pašvaldību vadītājiem, ar pilsētas un novada cilvēkiem. Sadarbībā ar cilvēkiem vienmēr esmu jutusi atsaucību un izpratni. Žurnālisti vienmēr tikuši pie vajadzīgās informācijas, lai tālāk to sniegtu iedzīvotājiem. Paldies jums visiem, vārdos visos nosaukt, protams, nav iespējams.

Lai šis mans raksts ievieš skaidrību visiem tiem, kas spekulē par maniem aiziešanas iemesliem, kam šī ziņa par manu aiziešanu ir kārtējā iespēja kaut ko pateikt, līdz galam neko nezinot. Promiešanai esmu gatavojusies jau ļoti ilgu laiku. Esmu Ventas Balss redaktore, kas šajā amatā nostrādājusi visilgāk; uzskatu, ka gandrīz 20 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai skaidri apzinātos, ko šie pieredzes gadi ir devuši man, ko esmu devusi šim darbam, ko ieguvusi, ko zaudējusi. Tā ir pietiekami droša bāze, lai teiktu, ka es nesākšu no nulles, lai ko es darītu turpmāk. Negrasos ne kaut kā slēpt, ne arī īpaši reklamēt faktu par savu startu pašvaldību vēlēšanās Ventspils novadā. Viss, ko esmu sasniegusi, visi, kuri mani pazīst tādu, kāda esmu, nav izmaināms divos mēnešos. Ne spoži reklāmas rullīši, ne skaistas fotogrāfijas un stāsti mani neizmainīs ne uz vienu pusi.

Nobeigumā vēlos pateikt vislielāko paldies savam kolektīvam, esošajiem un bijušajiem darbiniekiem, savai komandai, ar kuru esam gājuši cauri vētrām kā īstenai ostas pilsētas avīzes komandai pienākas. Sava gararaksta nobeigumā gribu teikt milzīgu paldies visiem Ventas Balss lasītājiem un mana viedokļa piekritējiem, ja tā var izteikties, maniem uzmundrinātājiem un komplimenta meistariem! Īpaši pēdējos gados jūs mani esat lutinājuši ar siltiem vārdiem, īsziņām, sveicieniem visos svētkos! Tagad saku vienu milzum lielu paldies! Kopā ar jums esmu nostaigājusi vienu ļoti sarežģītu, naža asmeņiem noklātu ceļu, kurā nav bijusi gandrīz nevienas mierīgas, garlaicīgas dienas! No sirds jums vēlreiz pateicos par jūsu mīlestību, par prieku, par pieredzi! Uz tikšanos citviet!

Ar mīlestību jūsu Ventas Balss galvenā redaktore Gundega Mertena

Lasi vēl

Komentāri (32)

  • 0
    tiešām suns 02.04.2021, 18:40:34

    pēc vēlēšanām redzēsim,diez vai vb būr vajadzīga...

  • 0
    tiešām suns 03.04.2021, 08:49:55

    viņi raksta patiesību. reālas lietas.es gan atturētos nosaukt to par deķīša vilkšanu uz savu pusi,protams pie gribēšanas par jebko var tā pateikt...bet malači lieli...avīze ļoti laba...cik ilgi var ļaut lai mums borēt to ,kas kliķei izdevīgi...

  • 0
    еs 03.04.2021, 16:25:22

    ''Tomēr es par visu to nerakstīšu, jo pieļauju, ka tāda sausa vēstures pārskatīšana nevienu neinteresē.''

    Vērts atgādināt, ka 2017.gadā (protams, pirms vēlēšanām) daļa ventspilnieku tika "iepriecināti" ar bezmaksas VB.

    https://www.ventasbalss.lv/forums/politika/1377 (Puvuma smaka 16.05.2017, 19:56:16)
    https://www.ventasbalss.lv/forums/izklaide/1423

  • 0
    tiešām suns 03.04.2021, 16:57:57

    mēs esam cilvēki nevis marionetes...ja kādu var raustīt kā grib .tad mani nu noteikti nē... ieteiktu visiem nebaidīties no kliķes jo kad vadzis pilns-tas lūzt.kā tas noticis ar negauseli...

  • 0
    krustmateflorence 03.04.2021, 17:14:08

    Nav ko lasīt, jāskatās satelīttelevīzija.

  • 0
    All-cash 03.04.2021, 19:34:19

    Pilsētā runā, ka avīzes kurss nemainīsies, ja vēl nepaliek nožēlojamāks. Runā, ka vietā nāks no NA/TB vēlēšanu saraksta ventspilī pēdējais nummurs sarakstā. Pagoglējot interesanti

  • 0
    tiešām suns 04.04.2021, 10:38:41

    mums ir savējie par ko balsot īsti ventspilnieki, pilsētas patrioti,,,es par savējiem...redzēsiet ka būs labi-to es-tiešām suns -vēlu visiem...un lai runā ko grib ,nav aizliegts,mēs pat neklausīsimies... bet vispār brīvā valstī lai taisa kādu avīzi vien grib,,,jautājums-kurš to finansēs un kurš to pirks?

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: