Klusā krīze

Ja katrā klasē ir vairāki jaunieši, kuri iekšēji cīnās ar smagām domām, tad mēs vairs nerunājam par atsevišķiem gadījumiem – tas ir jautājums, kas skar sabiedrību kopumā.

Ik pa laikam medijos diemžēl dzirdam par jauniešiem, kurus meklē kā bez vēsts pazudušus. Daļa no šiem gadījumiem beidzas ar paziņojumu par laimīgu atrašanos sveikiem un veseliem, taču ne vienmēr tā ir. Viens no šādiem gadījumiem tepat kaimiņos, Liepājā, diemžēl noslēdzās ļoti skumji – 17 gadus veca meitene tika atrasta kanālā bez dzīvības pazīmēm. Protams, mēs nezinām, kas konkrētajā gadījumā īsti notika, taču droši vien nevar izslēgt vissliktāko – iespējams, tas ir bijis pašas meitenes lēmums, jo kameras fiksējušas viņas atrašanos uz soliņa, bet pēc brīža – jau ūdenī. Un līdzīgu gadījumu diemžēl pēdējos gados ir pietiekami daudz. Varam vien mēģināt aizdomāties, kas jaunu cilvēku, kam visa dzīve vēl bija priekšā, līdz šādam galējam lēmumam pārtraukt šīs dzīves gaitas noved. 

Arī pieaugušam cilvēkam dzīvot mūsdienu pārmaiņu laikā nav vienkārši. Mēs piedzīvojam nemitīgas izmaiņas, un, tiklīdz viena krīze beidzas, nāk atkal nākamā ar saviem izaicinājumiem. Domāju, ka jauniešiem dzīvot nemitīgi mainīgajā pasaulē ir vēl grūtāk. Mācību slodze un izaicinājumi, kaut vai tas, ka faktiski vairs nav iespējams izlabot kādu ne tik veiksmīgu vērtējumu. Skolas, arī vecāku gaidas un vēlme pēc sasniegumiem. Spiediens un šaubas par nākotnes izvēlēm, sociālo tīklu ietekme… Tas viss veido vidi, kurā jauniešiem saglabāt emocionālo līdzsvaru kļūst arvien grūtāk.

Ir labi, ja jaunietim izdodas atrast savu atbalsta un uzticības personu, ar ko parunāt un kopā pārvarēt sarežģītos grūtību labirintus. Kā nesen Ventas Balsī publicētajā rakstā sacīja sirsnīgā bērnudārza Saulīte auklīte Lija, dažkārt vienkārši vajag iedot bērnam roku. Vēlētos to attiecināt arī uz tiem bērniem, kas ir jau paaugušies un vairs neierāpsies mammai vai tētim klēpī, lai vienkārši samīļotos un sajustos drošībā. Īpaši pieskatāma ir neredzamā zona – tie jaunieši, kuri par savām grūtībām nemēdz runāt. Viņi turpina doties savās ikdienas gaitās, kamēr iekšienē jūtas vientuļi un vientulībā arī cīnās ar saviem domu dēmoniem. Tieši šī klusēšana nereti noved pie traģiskām sekām.

Jautājums, kas mums sev jāuzdod, ir neērts: vai mēs patiešām dzirdam jauniešus? Vai arī mēs tikai pieņemam, ka viss ir kārtībā, kamēr nav par vēlu? Tā nav tikai ģimeņu vai skolu problēma, bet gan visas sabiedrības atbildība. Tas, kā mēs šodien atbalstīsim jauniešus, atsauksies gan uz viņu, gan visas sabiedrības nākotni.