Viedoklis: «Vai valsts nozīmes kultūras pieminekļa atjaunošana var kavēt dzelzceļa attīstību?»

Uzteicama ir ministra vēlme pilnveidot, modernizēt un sakārtot dzelzceļa pārvadājumu sistēmu, par prioritāti izvirzot cilvēku vajadzības, ja vien savā uzrunā ministrs spētu norobežoties no nepamatotu pārmetumu raidīšanas Ventspils virzienā, un šeit vietā būtu pieminēt faktu, ka arī Ventspilī dzīvo cilvēki – turklāt 38 tūkstoši.

Ironiski izsakoties par Ventspils dzelzceļa staciju, kas, kā norāda Linkaits “vientuļi stāv daiļi atrestaurēta visā savā krāšņumā, tikmēr [..] kauns skatīties uz kopš padomju laikiem neremontēto Daugavpils staciju”, ministrs pretnostata divas pilsētas ārpus Rīgas, vienlaikus tomēr akcentējot, ka, piemēram, infrastruktūras pieejamība jāuzlabo tieši nokļūšanai līdz peroniem Rīgas centrālajā stacijā.

Īsti nav saprotams, vai ministra Linkaita ieskatā pareizāk būtu bijis, ja tolaik – 2012./2013. gadā ierēdņi vien žēli noraudzītos uz sliktā tehniskā stāvoklī esošo Ventspils dzelzceļa staciju, un šodien mums šāda valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa nebūtu? Vai šobrīd valsts politika ir mainījusies – un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana vairs nav slavējama, bet nosodāma?

Tāpat nav saprotams, kādēļ Ventspils dzelzceļa stacijas restaurācija minama kā pretnostatījums jeb sliktais piemērs, ja tieši mūsdienīga un pieejama dzelzceļa nozare ir viena no ministra prioritātēm?