Apritējis gads, kopš Ventspilī ieradās pirmie kara bēgļi no Ukrainas. Ventspils Augstskolas (VeA) dienesta viesnīca šī gada laikā kļuva par otrajām mājām vairāk nekā pustūkstotim Ukrainas civiliedzīvotāju.

Gada laikā VeA dienesta viesnīca izmitinājusi 507 Ukrainas civiliedzīvotājus. Daļa no viņiem ir atgriezušies Ukrainā par spīti karam. Daļa raduši iespēju apmesties pie radiniekiem vai pašiem īrēt dzīvokļus, vēl citi – ap 50 – pagājušā gada rudenī, kad augstskolā atgriezās studenti, pagaidām pārcēlušies uz Piejūras kempingu. Šobrīd par savām mājām VeA dienesta viesnīcu sauc 138 Ukrainas civiliedzīvotāji.

Pirms gada, uzņemot mūsu pilsētā Ukrainas civiliedzīvotājus, pašvaldība rada iespēju viņus izmitināt augstskolas dienesta viesnīcā, ko apsaimnieko pašvaldības SIA Ventspils nekustamie īpašumi. Tas sakrita ar kovida laika beigām, kad augstskolā vēl nebija atgriezušies daudzi studenti, tādēļ vienu ēkas korpusu bija iespējams atvēlēt ukraiņu ģimenēm. «Kad ieradās pirmie patvēruma meklētāji, secinājām, ka telpas dienesta viesnīcā vairāk pielāgotas studentiem, nevis ģimenēm ar maziem bērniem ikdienas dzīvošanai, domājot par to, ka šeit ir jāgatavo ēst un jāmazgā drēbes tādos apjomos. Cilvēkiem praktiski nekā nebija līdzi, tāpēc sapratām, ka mums viss jānodrošina,» atminas Ventspils nekustamo īpašumu valdes priekšsēdētājs Armīns Kleinbergs, izsakot pateicību visiem, kuri palīdzēja ar ziedojumiem, sagādājot bērnu gultiņas, higiēnas preces un citu nepieciešamo. «Kopā strādājām līdz vēlam vakaram, arī brīvdienās, rīkojām talkas. Bija ļoti liela degsme, jo visi saprata, ka tas ir mūsu pienākums.»

Dienesta viesnīcā veikts kosmētiskais remonts un iepirkta jauna sadzīves tehnika – tvaika nosūcēji un cits virtuves aprīkojums, gultas veļa, dvieļi u.c. sadzīves preces. Katram istabiņu blokam, kas sastāv no divām atsevišķām istabām ar kopīgu tualetes un dušas telpu, nodrošināts atsevišķs ledusskapis. Iegādātas papildu veļas mazgājamās mašīnas un veļas žāvētāji. Veļas telpu Ukrainas civiliedzīvotāji izmanto pēc grafika, ko sastāda katra stāva vecākais, – pašlaik ukraiņu ģimenes apdzīvo trīs stāvus. Katrā stāvā ir divas virtuves. Iekārtota telpa, kur bērni pedagogu un psihologu vadībā var radoši darboties un socializēties. «Izveidojām Pasaku klubu, kurā lasām ukraiņu pasakas, lai attīstītu bērnos intelektuālo domāšanu, valodu. Pēdējā, ko lasījām, bija pasaka Zilā bārda, kas ļāva vairāk izprast bērnu bailes. Piedalījās bērni, kuri jau gandrīz gadu ir šeit. Sapratām, ka jau mazāk viņos ir baiļu, kas saistītas ar karu, vairāk ir parastās, tradicionālās bērnu bailes,» stāsta Informācijas – koordinācijas centra Ukrainas civiliedzīvotājiem vadītāja Irina Hubarčuka.

Aļona Zolotonoša stāsta, ka 17. martā apritēs jau gads, kopš viņa ar ģimeni dzīvo Ventspilī. Sākumā cerējusi jau septembrī atgriezties Krivijrihā, tad sapratusi, ka vēl būs jāpaliek šeit. «Atgriezties mājās, protams, ļoti gribas. Skatīsimies, kā bērniem labāk. Ventspilī ir skola desmitgadīgajam dēlam, sešgadīgā meitiņa apmeklē bērnudārzu. Mājās, Ukrainā, dārziņa nav, bet skola ir tiešsaistē. Bērniem šeit ir vieglāk. Šeit visi cits citu zina, esam kā viena ģimene,» atklāj Aļona.

Informācijas – koordinācijas centra Ukrainas civiliedzīvotājiem vadītāja atzīst, ka daudzi ieradušies ar cerību, ka varēs atgriezties mājās pēc dažiem mēnešiem, bet nu jau šeit pavadīts vesels gads. «Viņi saprot, ka atgriezties vēl nav kur, diemžēl daži ir zaudējuši mājas, viss ir sagrauts, tajā pat laikā ir vēl cerība to visu atjaunot,» atzīst Hubarčuka. «Ko mēs risinām? Pamatā tā ir sadzīve. Kad gadu nodzīvots noteiktos apstākļos, kopā ar citiem cilvēkiem, tomēr rodas jau lielākas vajadzības. Kāds vēlas kaut kur pārcelties, tad meklējam iespējas. Kad atbrauc vēl radinieki un arī lūdz viņus uzņemt, mēģinām risināt. Ja varam, uzņemam šeit, vai meklējam dzīvokļus, kur var izmitināt kaut vai uz neilgu laiku,» stāsta Hubarčuka un atklāj, ka katras ģimenes pieeja ir atšķirīga. Kāds, saprotot, ka šeit būs jāpavada ilgāks laiks, cenšas iekārtot maksimāli komfortablu iedzīvi. «Bet kādam pietiek ar to savu šķīvi, savu karoti un cerību, ka jau rīt viņam to vairs nevajadzēs un viņš varēs braukt mājās ar somu, ar ko šeit atbrauca.» Tie, kuri atgriežas mājās vai atrod citu dzīvesvietu, nereti atstāj sadzīvei nepieciešamās lietas, lai tās varētu lietot jau citas ģimenes. «Tādu lielu problēmu, ko vajadzētu risināt, šobrīd nav. Ja šodien ir problēma, mēs to atrisinām un ejam tālāk,» atzīst Hubarčuka.

Lasi vēl

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: