Arī meitenes var!

Hanna Mūrniece autosportā ir kopš astoņu gadu vecuma. Kā jau lielākā daļa mūsdienu jauno sportistu, sāka viņa mini bagiju klasē. Jau maijā Hanna startēs rallijkrosa sacensībās Biķerniekos Junior 1000 klasē, kur izmēģinās tēta tikko uzbūvēto Toyota Yaris.

Ar autosportu ģimenē aizrāvušies gandrīz visi. Bagijā vēl nav iekāpis tikai mazākais brālis Harijs Hanss, kuram šogad paliks pieci gadi, bet, iespējams, ka viņam viss vēl priekšā. Raimonds Mūrnieks autosportā ir no 18 gadu vecuma. Turklāt jau agrā bērnībā, pat vēl skolā nav gājis, jau sēdējis no kartupeļu kastes taisītā mašīnā. Vēlāk līmējis kladē auto attēlus un teicis, ka būs sacīkšu autobraucējs. Tagad, kad Raimonds aizbrauc uz sacensībām, kā pats smejas, – zeme mazliet nodreb un citi zina, ka būs nepatikšanas. Nu jau gan esot kļuvis nedaudz rāmāks, bet azarts gan nekur nav zudis.

Arī Raimonda sieva Ilze reiz piedalījusies folkreisa sacensībās. Viņa pati stāsta, ka azarts un adrenalīns esot bijis, bet tomēr bijis arī diezgan bail. «Toreiz ļoti lija un trase bija ļoti dubļaina. Mašīnu bija grūti vadīt, traki slīdēja, turklāt tā jau nebija tikai man. Tā sajūta diezgan traka – visi triecas virsū!» Toreiz sacensības notikušas kopā ar vīriešiem, arī tādiem, kuri brauc jau daudzus gadus. Ilze sieviešu konkurencē izcīnījusi septīto vietu. Pati Ilze otrreiz trasē atgriezties īpaši nealkst. Vīrs gan saka, ka pirmajai reizei esot bijis ļoti labi. Toreiz arī ideja nākusi spontāni – nedēļas laikā sagatavoja mašīnu un brauca uz sacensībām Bauskā. Folkreisa sacensībās mašīnas arī var tirgot. Toreiz, kad Bauskā braukusi Ilze, mašīnai nav bijis neviena pircēja. Kad drīz pēc tam Raimonds aizbraucis uz Priekuli, kā pats saka, piedalīties sacensībās joka pēc, šai pašai mašīnai bijuši 15 pieteikumi. Tad arī mašīnu pārdevuši, lai var ieguldīt citos braucamajos. Nu pie jauna auto tikusi viņu meita Hanna.

Hanna uz sacensībām līdzi braukusi kopš mazotnes. Sākumā līdzi tētim, vēlāk – arī vecākajam brālim Henrijam, kuram nesen palika 14 gadi. Henrijs brauc no septiņu gadu vecuma. Brāļa mini bagijā Hanna gan ilgāku laiku īsti nav gribējusi kāpt. Tagad gan vecāki saprot, ka tās nebija bailes, kas viņu atturēja, – klusajai, kautrīgajai meitenei vienkārši negribējās, ka citi uz viņu skatās, ka pievērš uzmanību. Vecākiem reiz izdevies viņu pierunāt, un tad gan, kad saņēmusies un izbraukusi, Hanna teikusi: «Kur jūs bijāt agrāk?» Bail no ātruma viņai nav bijis nekad, kā tētis saka – tas dullums jau ir!

Neviens no bērniem nekad nav bijis spiests braukt. Visiem ir arī citi hobiji. Henrijs ar bagiju brauc no septiņu gadu vecuma un šogad izmēģinās spēkus folkreisā. Viņa braucamais vēl tēta garāžā tikai top. Paralēli auto sacensībām Henrijs nodarbojas arī ar basketbolu. Savukārt Hanna iet mākslas pulciņā. Jaunākā ģimenes atvase Harijs Hanss arī var sākt piedalīties sacensībās mini bagiju klasē. Kad Hanna brauks trenēties ar jauno mašīnu, arī Harijs, iespējams, mēģinās izbraukt ar bagiju pirmo reizi. Protams, ja gribēs.

Tuvākās sacensības, uz kurām šogad brauks Hanna, ir jau maijā. Viņiem vismaz vienu reizi jāpagūst aizbraukt uz trasi Vecpilī. Tur ir ciets segums un samērā līdzīgi apstākļi tiem, kādi ir Biķernieku trasē. Raimonds saka, ka vismaz nelauž mašīnu un arī treniņš ir vērtīgāks. Cik ilgi Hannai būs jātrenējas, vēl nav zināms. «Ja vajadzēs, tad riņķos kaut vai visu dienu,» nosaka Raimonds. Hanna nevar vien sagaidīt, kad varēs braukt. Viņas vecāki gan saprot, ka pirmo gadu meitenei būs jāaprod ar jauno mašīnu. Ceļa izdevumi, lai nokļūtu līdz trasei nav mazi. Netālu no viņu mājām ir Popes trase, kur savulaik ik gadu notika sacensības. Tagad gan šī, gan arī Ugāles trase vairāk piemērotas motobraucējiem. Biķerniekos tomēr ir asfalts, tur braukšana pavisam cita. Jāmācās braukt pa asfalta segumu jebkādos laikapstākļos. Protams, pieredze un braukšanas prasme izšķirs visu. Nule kā Latvijas Automobiļu federācija mainījusi noteikumus un Junior 1000 klasē var braukt tikai ar Toyota Yaris automašīnām. Kā stāsta Raimonds, agrāk gājis visādi: «Citām, jo sevišķi Opel markas mašīnām, varēja daudz ko mainīt – daudz dažādu detaļu ātrumkārbās mainīja. Federācija izlēma, ka būs tikai viens modelis. Šīm neko nevar mainīt – viens modelis, viena ātrumkārba. Šīs mašīnas arī nav pārāk dārgas, līdz ar to klase kļuvusi pieejamāka. Turklāt mašīnas visiem vienādas. Kurš labāk pratīs braukt, tam arī labāk veiksies.»

Hannas tētis Raimonds automašīnas sacensībām gatavo pats. Līdz ar to Hannas mašīna izmaksājusi vismaz uz pusi mazāk nekā tad, ja būtu pirkta jau gatava. Ar šo mašīnu Hanna varēs braukt līdz 14 gadiem. Par izmaksām Raimonds stāsta, ka vislielākie esot tieši ceļa izdevumi līdz sacensībām un atpakaļ. «Sacensību mašīnas līdz trasei jānogādā piekabē, tas stipri palielina degvielas patēriņu. Degvielas cenas tagad ir paaugstinājušās. Šogad mums, piemēram, jābrauc arī uz Tallinu – turp un atpakaļ sanāk kādi 1000 kilometri. Dalības maksai var sakrāt, bet ceļa izdevumus gan no ģimenes budžeta nav viegli nosegt. Piesaistām līdzfinansējumu. Nupat uzrakstījām vienu projektu. Vēl aizvien gan visam nepietiek.»

Hanna pati saka, ka sacīkšu braucējam ir vajadzīga drosme un motivācija. Tās viņai esot. Laiku pa laikam abi ar vecāko brāli viņi viens otru kaitina – kurš brauc ātrāk, kuram vairāk kausu. Balvas un panākumi Hannai nav mazsvarīgi, bet galvenais – viņai gribas parādīt, ka arī meitenes var!