Ugāles vidusskola atzīmējusi savu sešdesmito gadadienu un pēc salidojuma ar gandarījumu atzīst, ka sētais devis labus augļus.

Pagājušās nedēļas nogalē, lai satiktu savējos un teiktu paldies bijušajiem skolotājiem, skolā pulcējās pārsteidzoši liels skaits absolventu, starp tiem arī šī brīža ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, Saeimas deputāte Aija Barča, bobslejists Sandis Prūsis, tautā iecienītais dziedātājs Andris Daņiļenko un daudzi citi.

Tagadējā skolas direktore Lāsma Millere atzīstas, ka tik lielu atsaucību nav gaidījusi. Turklāt izdevies visu sarūpēt pašu spēkiem. Ar muzikālo sniegumu priecēja Daņiļenko, kā arī Mārtiņš Grunte, kas atpazīstamību ieguva ar dalību Talantu fabrikā.

Mārtiņš kopā ar skolas kori dziedāja Ugāles vidusskolas himnu, kuras vārdu autors ir jau aizsaulē aizgājušais absolvents Gundars Sproģis, bet mūzikas autore – skolotāja Arita Grīnberga. Arī salidojuma balli spēlēja absolventi. Ugāles vidusskola var pamatoti lepoties arī ar sasniegumiem sportā, informātikā un dabaszinātnēs.

Skolu jubilejā sveica arī Ventspils novada domes priekšsēdētājs Aivars Mucenieks, kas vēlāk Ventas Balsij atklāja, ka Ugāles skolai var veltīt atzinīgus vārdus. Neviena cita Ventspils puses skola nav izaudzinājusi tik daudz sabiedrībā pazīstamu cilvēku kā Ugāle.

Savukārt bijusī sporta skolotāja un direktore Leontīne Sproģe, pateicoties kuras trenētajai jauniešu komandai, Ugāles skola ieguva sporta manēžu, šajā reizē piedzīvoja savu zvaigžņu stundu.

Ziedi, pateicības un atzinības vārdi bira kā no pārpilnības raga. «Laiks visu noliek savās vietās. Kad strādāju skolā, biju stingra gan pret skolotājiem, gan skolēniem. Taču vienmēr teicu, ka, ja skolēnā ir pamanīta kāda dzirkstele, nevajag to nodzēst, izvirzot savu priekšmetu par galveno. Jādod iespēja.

Tam pašam Daņiļenko ļāvu tās bungas rībināt. Ne vienmēr teicamnieki ir tie, kas dzīvē ko sasniedz,» atceras Sproģe. «Parasti cilvēku novērtē, kad viņa vairs nav, bet saņemt tādu mīlestību un pozitīvas emocijas kā man tajā vakarā – to varu novēlēt ikvienam, tas ir neaprakstāmi.

Šādi brīži palīdz pārvarēt tās problēmas, kas ir ikdienā,» atmiņas, sajūtas, iegūtos draugus un mīlestību pretstatā materiālajam novērtējumam liek bijusī direktore un atklāj, ka vēl aizvien dzīvo tā vakara izjūtās.

Redzēt smaidā starojošas sejas, sirsnīgus apskāvienus un atkalredzēšanās prieku, kā arī to, ka skola, klasesbiedri un skolotāji daudziem ir sirdī, salidojumā varēja manīt ik uz soļa.

Liela daļa absolventu bez kautrības atzīst, ka šī ir bijusi ļoti sirsnīga, ja pat ne pati emocionālākā kopā sanākšanas reize skolas vēsturē. Lāsma Millere stāsta, ka absolventi un skolotāji secinājuši, ka desmit gadi ir pārāk ilgs laiks, un nākamais salidojums, iespējams, būs jau pēc pieciem gadiem.

Millere atzīst, ka šajos krīzes laikos, kad daudzas ģimenes ir šķirtas, šie bija ne tiki klasesbiedru, bet arī ģimeņu tikšanās svētki. Salidojumā satikās bērni un vecāki, māsas un brāļi, kas ikdienā dzīvo un strādā katrs savā valstī.

Lasi vēl

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: