Intervija ar gleznotājiem. Žvikts - un ir

Kristīna Keire teic, ka viņai ielūgums uz plenēru Popes muižā sakritis ar pašas sajustu nepieciešamību gleznot veco pasauli. Redzot visas nepatikšanas, kas tagad notiek, gribējies ko harmonisku.

Kurzemes Dzejas dienu vadmotīvs šogad pasmelts no Imanta Ziedoņa pūra – Garainis, kas veicina vārīšanos. Ko katrs no jums liktu šobrīd katliņā, lai rezultātā patiesi sanāktu garainis, kas veicina vārīšanos?

Ieva: – Grūti pateikt, mēs tikko kā atbraucām!

Jautājums ir provokatīvs, šis ir pats sākums. Vēl nezināt, kas jūs sagaida.

Ieva: – Nav jau tā, ka galīgi nezinām, mēs cits citu drusciņ pazīstam. Daiga vispār ir pa taisno no vēl viena plenēra.

Un tomēr, – ko likt katliņā, lai dzejnieki, kas atbrauc uz Kurzemes Dzejas dienām, jūtas iedvesmoti, lai jums pašiem drusciņ aizbrauc jumts no tā, cik forši viss ir sanācis?

Ieva: – Tad mums tagad ir steidzīgi jābeidz saruna, un tinamies... mālēt.

Tātad Ieva piedāvā zupā likt darbu.

Daiga: – Krāsas...

Kristīna: – Es pirmo reizi esmu Popes muižā. Tiešām – iedvesmojoši. Svarīga ir degsme. Mūsu mīlestība uz glezniecību visu arī izsaka un izteiks. To mēs redzēsim, kādi būs rezultāti, bet sākt ar mūsu degsmi varam. Te ir ļoti skaisti.

Jānis: – Jāpastaigājas... Nav jau tā, ka es būtu pirmo reizi Popē. Esmu šad tad bijis ekskursijās kopā ar citiem keramiķiem, piemēram, bet tagad, kad ir jāglezno, esmu ar citu skatu. Cits kadrējums jāizfiltrē. Tā kā, ja ir runa par zupu, tad kaut kāds destilators – asumam!

Kā garšvielas!

Jānis: – Jā! Bet tas jau droši vien parādīsies šajās trīs četrās gleznošanas dienās. Nevar jau tā – iebraukt un pa taisno mālēt vienkārši. Pārsvarā jau mēs te esam tādi studijas mākslinieki.

Daiga: – Darbnīcas mākslinieki.

Jānis: – Tā mums ir vides maiņa. Atrast pieeju, atrast videi raksturīgo – tas prasa laiku.

Kristīna: – Bet esam tomēr arī dabas gleznotāji savā ziņā.

Jānis: – Jā.

Ieva: – Abstrahētās dabas.

Jānis: – Tur jau tas destilāts arī rodas.

Kristīna: – Es jau te izkadrēju. Man tā liekas: varētu to un to. Cik žēl, ka tik īss laiks!

Varbūt varat Ventas Balss lasītājus nedaudz iepazīstināt ar sevi.

Daiga: – Es esmu Daiga Krūze, un ikdienā es gleznoju. Tikai gleznoju.

Kristīna: – Daiga ir pilna laika gleznotāja.

Daiga: – Braukāju pa plenēriem, taisu izstādes. Šogad mana izstāde bija arī Ventspilī, pilī.

Kristīna: – Esmu Kristīna Keire. Neesmu pilna laika gleznotāja, daru arī citas lietas. Dažādas. Darbojos arī restaurācijā.

Ieva: – Filmās.

Kristīna: – Sadarbojos ar filmu studijām un teātriem. Dažreiz strādāju pie tērpiem un rekvizītiem. Es nevarētu tikai gleznot, man gribas vēl citas lietas. Tas ir svarīgi arī no finansiālā viedokļa, ka var saņemt atalgojumu un tad gleznot, un nedomāt par to.

Ieva: – Es esmu Ieva Rupenheite. Es neesmu pilna laika gleznotāja. Un stipri uz jautājuma zīmes ir par to gleznošanu, bet nu.... Es arī rakstu dzeju. Ikdienā strādāju Ventspils muzeja Komunikācijas nodaļā un organizēju citiem māksliniekiem plenērus un izstādes, tāpēc man ir īpašs prieks pašai piedalīties. Paldies par iespēju, un es ceru, ka būs prieks arī citiem.

Jānis: – Es pilnīgi noteikti, lai kā arī gribētos, neesmu pilna laika gleznotājs. Es visu laiku dalos. Es esmu keramiķis un strādāju Ventspils Amatu mājā par podnieku, bet tā gleznošanas vajadzība fonā kaut kur visu laiku ir. Es pat nezinu, vai varētu būt tāds pilna laika gleznotājs un no rīta līdz vakaram mālēt, man svarīgs ir uzstādījums – savu pavedienu atrast, un tad es varu strādāt. Tad, kad tas viss ir beidzies, atkal ir diezgan skumji, atkal ir kaut kā jāierakstās ikdienas dzīvē. Dalība plenērā atrauj no ikdienas rutīnas, un tas ir ļoti veselīgi.

Ieva: – Tas patīkami neikdienišķais.

Kristīna: – Jā, atspirdzinoši.

Ieva: – Es pieļauju, ka arī Daigai, jo normālā stāvoklī jau nav tā, ka cilvēks visu laiku ir plenērā, viņa ikdienā studijā strādā. Plenērs drusku ir arī treniņnometne ar pilnu slodzi gan garīgi, gan fiziski.

Vai tādās treniņnometnēs kompānija ir svarīga?

Ieva: – Protams.

Kristīna: – Vienmēr kompānija ir svarīga. Mēs esam seni draugi, bet es dzīvoju Rīgā (Ieva un Jānis Ventspils novada Sārnatē – red.). Tā tomēr ir mijiedarbība, ir interesanti. Un Daiga – kolosālā gleznotāja! Likās super: o, ar Daigu varētu kopā gleznot!

Kā jums pārējiem šķiet: kā tas ir – kalpot tikai vienai mūzai, vai, kā Ievas un Jāņa gadījumā, vismaz divām?

Jānis: – Uz diviem beņķiem nevari nosēdēt nekad. Manā gadījumā ir lietas, ko es vieglāk varu realizēt vienā materiālā un citas atkal citā. Tās ir kā vairākas valodas: vari runāt tā, vari izteikties šitā – tas jau netraucē. Kaut gan, protams, gan viens, gan otrs prasa laiku un uzmanību, un, ja par daudz sagrābies, tas gan nav labi.

Ieva: – Jā, man liekas – tas par tām dažādajām valodām ir ļoti precīzi. Man citreiz vaicā, kāpēc tu pati neilustrē savas dzejas grāmatas. Man liekas – lai vēl kāds tur kaut ko sameklē un tad citiem varbūt būs saistošāk. Tas, par mūzām vai mūdžiem (smejas) runājot.

Vai es pareizi, Jāni, sadzirdēju, ka jūs nevis kalpojat mūzām, bet īstenojat sevi dažādos materiālos?

Jānis: –Principā jau tur nav tādas pretrunas. Kalpošana – tas skan patētiski, bet... ir vienkārši kaut kāds projekts, un viņu uztaisu. Gleznotāji, kas ikdienā strādā akvarelī, varbūt pēkšņi grafiku izmēģina. Cilvēkiem patīk eksperimentēt galu galā.

Kristīna: – Tava keramika ir tāda gleznieciska.

Jānis: – Nu, jā, tur tas...

Ieva: – Īpaši Marta Krustiņsone sargā Ļeņinu (Jāņa Kupča darbs porcelānā – red.).

Kristīna: – Bet kopumā jau nav daudz mākslinieku, kuri var atļauties tikai gleznot vai būt tikai mākslinieki. Ļoti daudzi strādā par pasniedzējiem. Daiga, tu arī teici, ka strādāsi?

Daiga: – Jā, es tagad strādāšu mākslas skolā.

Kristīna: – Nevar visu laiku sēdēt darbnīcā, ir vajadzīga kaut kāda komunikācija, ir vajadzīgs iziet no saviem rāmjiem, no savas telpas. Un kopumā jebkurā valstī ir maz mākslinieku, kas var iztikt tikai no glezniecības. Ja sāks kāda cita gaumei kalpot...

Jānis: – Pieprasījumam.

Kristīna: – Pieprasījumam... Ja gribi palikt tu pats, tad ir jābūt elastīgākam.

Kā katrs no jums tiek galā ar šo iekšējo cīņu starp to, ko cilvēki labprāt pērk, un to, ko jums pašiem gribas gleznot?

Kristīna: –Man ir problēmas ar to, ko cilvēki pieprasa. Es neesmu varējusi nekad uzgleznot tā normāli neko uz pasūtījuma. Tas grūti ir, jā.

Daiga: – Ir retas reizes, kad var uzgleznot pasūtījumu, bet pats jau jūt, kur ir robeža.

Kristīna: – Jā, cik nepārkāpsi sev nekad.

Daiga: – Mhm.

Kristīna: – Es esmu mēģinājusi pārkāpt, tik slikti jutos. Viss tur man aizgāja... Nekad vairs negribu. Labāk tad darīšu totāli ko citu.

Daiga: – Precīzi.

Kristīna: – ...aiziešu, mazgāšu logus vai jebko, bet es nedarīšu to, kas nav mans.

Cilvēks saka: viņš grib gleznu, kurai, piemēram, puse sarkana un puse zila?

Jānis: – Tad lai pats uzglezno.

Tik burtiski tie pasūtījumi ir?!

Kristīna: – Ir arī, piemēram, Ritums Ivanovs, gleznotājs, kas glezno prezidentus, kad pasūta, un tā ir viņa tēma.

Ieva: – Tur viņam ir sakritība. Viņš tā grib un spēj.

Kristīna: – Ir kolosāli, ja tas sakrīt un nelauž, jo citādi esi sasaistīts, kaut kas notiek... Iestājas paralīze.

Ieva: – Turklāt tas nav tāpēc, ka, teiksim, trūktu meistarības vai profesionalitātes.

Daiga: – Jā.

Ieva: – Es varbūt uz sevi varētu to attiecināt, ja man teiktu: tagad uzraksti uz pasūtījuma poēmu. Man ir bijuši tādi darbi. Bet tur ir baigi, nu... ļoti caurspīdīgs ir rezultāts. Diezgan kritiski. Ir varbūt jomas, kurās tā nav. Ir interjera elementi, kurus varat sev izvēlēties un pirkt, un varbūt nevajag to jaukt. Ir radošais darbs, tas, kas nāk no katra paša, un ir pasūtījums, kur uzliek galvā klemmes, un tad ir slikti.

Kristīna: – Es pat nevaru jūru normāli uzgleznot uz pasūtījumu. Es saprotu, ka cilvēks grib skaistu jūru. Es esmu mēģinājusi, vienreiz bija man jāuzglezno. Un skatos... pilnīgi tukšs.

Daiga: – Ja glezno sev, tad sanāk. Tad viss ir ar dvēseli.

Kristīna: – Es pat līdz galam nesaprotu – tur ir kaut kas, kam nedrīksti pārkāpt.

Daiga: – To ir grūti izskaidrot.

Kristīna: – To nevar noformulēt. Tu jūti vai nejūti. Kad dari kaut ko uz pasūtījumu, tur kaut kādi citi likumi ir un tas nestrādā.

Jānis: – Vislabāk ir, ka cilvēks vienkārši atrod, ierauga bildi un saka – šito!

Kristīna: – Jā, iemīlas.

Jānis: – ...paldies dievam! Nav problēmu! Viss. Un tas ir laimīgi.

Ieva: – No sērijas: vai tad nevar zilāk vai zaļāk? Viss, uz redzēšanos! Nu, nevar. Patīk – pērc, nepatīk....

Jānis: – ...neviens neraudās.

Ieva: – Neraudās. Tā ir. Visiem droši vien ir bijušas tādas situācijas. Man ir teikuši: vai tu nevarētu uzgleznot magones...

Kristīna: – It kā varētu...

Ieva: – It kā varētu, bet, vai tās magones, ko es uzgleznošu, būs tās, kuras cilvēks ir izdomājis ar savu galvu? Viņam noteikti ir pilnīgi citas magones!

Bet jūs, Jāni, biedrībai Popes muiža taisījāt pasūtījuma darbu – ģerboni ar baronu fon Bēru lācīti. Nebija grūti?

Jānis: – Nē. Tas jau pavisam cits stāsts. Bija vēsturiskais paraugs – dažāda veida lāči . Roberts (Grinbergs – red.) sasūtīja visus pieejamos. Un es, man liekas, uztaisīju to lāci diezgan attālu no tiem, kādi bija baronu laikos. (Smejas.) Tādu baigi mīlīgo. Varbūt tolaik cilvēkiem lāči riebās, viņi ganāmpulkus plosīja droši vien...

Ieva: – Ir patēriņa lietas. Arī tekstu ziņā, protams, varu uzrakstīt uz pasūtījumu dajebko, bet tas jau nav dzejolis, tā jau nav dzeja. Tāpat ir ar glezniecību. Var taisīt noformējumus grāmatām vai kā Kristīna sadarboties ar filmu studijām un taisīt rekvizītus...

Kristīna: – Vai arī – nav problēma uzgleznot kopiju.

Ieva: – Jā, tas ir kaut kas cits. Tā ir amatniecība.

Jānis: – Tur neko dziļāku nevajag pārdzīvot. Vienkārši izpēti materiālu un strādā.

Kristīna: – Tā barjera ir, ja nedomā tā, kā dari. Ja melo sev. Ja dari naudas dēļ. Tur manī pretestība rodas.

Tad, lai garainis veicinātu vārīšanos, katliņā ir jāliek arī brīvība?!

Ieva: – Jā, protams.

Kristīna: – Jā, noteikti. Tas ir svarīgi.

Vai šī plenēra rāmis – Popes muiža – jūs neierobežo?

Ieva: – Mēs vēl neesam iepazinuši robežas šim rāmim.

Kristīna: – Man liekas – te nav robežu.

Jānis: – Mēs brīvprātīgi pieņēmām šos nosacījumus.

Tad var teikt, ka darbs sāksies plenēra otrajā dienā? Šodien jūs iejūtaties, saklājat sev gultas, apostāt gaisu?

Kristīna: – Darbs jau ir sācies! Tas, ka nekustinām otas, nenozīmē – mēs nestrādājam. Citreiz pats galvenais ir izdomāt, ko gribi.

Daiga: – Skatīties, vērot.

Kristīna: – Vērot un tad, žvikts, – izpildīt.

Ieva: – Žvikts, jā. (Kristīna smejas.)