Pēc 23.aprīļa militārā mantojuma objekts - 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis būs pieejams sabiedrībai. Ar torņa vēsturi iepazīstina Ventspils muzeja vēsturnieks un Piejūras brīvdabas muzeja vadītājs Artūrs Tukišs.

Torņa vēsture saistīta ar t.s. Molotova-Ribentropa paktu. 1939. gada 23. augustā nacistiskā Vācija un PSRS noslēdz savstarpējas neuzbrukšanas līgumu jeb ''Molotova-Ribentropa paktu'', Latvija tiek iekļauta PSRS interešu sfērā un jau oktobrī tiek parakstīts ''Draudzības un savstarpējās palīdzības līgumu'', t.s. ''Bāzu līgums''. Tiek izveidota starpvalstu komisija, kas izvēlas celtniecības vietas bāzēm. Līguma ietvaros sāk būvēt PSRS militārās bāzes Latvijas teritorijā, to starpā - krasta aizsardzības baterijas Baltijas jūras piekrastē, arī Ventspilī.

Tā top Padomju Savienības Sarkankarogotās Baltijas kara flotes 46. krasta aizsardzības baterija. 1939. gada novembrī Ventspilī ierodas Padomju armijas 35. inženieru/celtnieku bataljons. Celtnieki izvietojas teltīs pilsētas dienvidos, Vasarnīcu ielas rajonā, kur ķērās klāt Ventspils 46. krasta aizsardzības baterijas celtniecībai. Baterijā ietilpa četras Б -13 tipa lielgabalu pozīcijas, uguns koriģēšanas tornis, komandpunkts, ūdens ņemšanas bunkurs, ģeneratorā/katlumājas bunkurs un inženieru bunkurs. Netālu no lielgabalu pozīcijām, Mētru un Sila ielas rajonā tika izveidota kara pilsētiņa, kurā mitinājās virsnieki ar ģimenēm, kā arī pārējais, krasta aizsardzības bateriju apkalpojošais personāls. Līdz kara sākumam krasta aizsardzības baterija tika pabeigta un bija kaujas gatavībā. Baterija pakļāvās Padomju Savienības Sarkankarogotajai Baltijas kara flotei - SKBF (Краснознамённый Балтийский флот ВМФ СССР) un to apkalpoja flotes jūrnieki.

1941. gada 22. jūnijā, četros no rīta, nacistiskās Vācijas aviācija veica uzlidojumu pilsētai, ostai un lidlaukam. 24. jūnijā Ventspils ostai centās uzbrukt vācu torpēdkuteri, (iespējams Schnellboot S-38 tips), bet ar 46. krasta aizsardzības baterijas uguns palīdzību, ienaidnieks tika padzīts, tā bija pirmā šīs baterijas kauja. 25. jūnijā vācu torpēdkuteri veica otro uzbrukuma mēģinājumu ostai un kuģiem, kas atradās ostas akvatorijā, taču baterijai atklājot uguni, uzbrukums neizdevās. 26. jūnijā vācieši mēģināja ieņemt pilsētu ar jūras un gaisa desantu palīdzību, uzbrukums tika atsists, taču stāvoklis pilsētā bija draudīgs un 28. jūnija rītā, pēc saņemtās pavēles, lielgabali tika uzspridzināti, un padomju karavīri pameta pilsētu. Zināms, ka vācu aviācija veikusi vairākus uzlidojumus baterijai kara sākumā.

Pēc tam, kad Sarkankarogotās Baltijas kara flotes jūrnieki atstāja bateriju, tā bija pamesta līdz 1944. gadam, līdz to ieņem nacistiskās Vācijas karaspēks, kas demontē uzspridzinātos krievu lielgabalus un uzstāda to vietā Flak-40 tipa zenitartilērijas lielgabalus, ar kuriem var šaut arī pa jūras mērķiem. Vēl vācieši šeit izvieto Flak (kalibrs 37mm, lielgabala svars 2 tonnas, šaušanas leņķis -7/90, maksimālais šaušanas attālums 6,5 km) gaisa atbalsta lielgabalu bateriju, lai piesegtu šo objektu no padomju lidmašīnām. Šajā laikā objekts bija pakļauts Nacistiskās Vācijas kara flotei jeb Kriegsmarine. Baterija tiek pastiprināta ar mīnu laukiem un pilda savas funkcijas līdz pat Vācijas kapitulācijai - 1945. gada 8. maijā.

Karam beidzoties, baterija atgriežas PSRS SKBF. Tiek demontēti vācu lielgabali un uzstādīti atpakaļ jauni Б -13 tipa lielgabali. 1950.- to gadu sākumā stacionārās baterijas lielgabalus mēģina aizvietot ar smagās pašgājējvilces lielgabaliem СМ-4-1 (130mm), kurus vilka mehanizētais artilērijas vilcējs АТ-T. Līdzās izbūvētajām betona pozīcijām izrok kaponierus (zemes valnis, kas speciāli paredzēts militārajai tehnikai), lai lielgabalus varētu atvest, novietot pozīcijās un šaut, kā arī operatīvi pamest šīs pozīcijas, ja tās tiktu atklātas.

Attīstoties modernajām militārajām tehnoloģijām, lielgabalus nomaina raķetes. Arī 46. krasta aizsardzības bateriju iekonservē 1960.-to gadu sākumā un līdzās tai sāk būvēt raķešu diviziona kara daļu.

Ventspils militārā mantojuma objekts ir unikāls, jo tā ir viena no retajām krasta aizsardzības būvēm Latvijā un Baltijā, kas ataino 2. pasaules kara fortifikācijas vēsturi. Unikāls arī ar to, ka tas ir Padomju Savienības būvēts militārs objekts vēl Latvijas Republikas neatkarības gados, un savā veidā simbolizē mazas valsts nespēju stāties pretī lielvarām 2. pasaules kara priekšvakarā. Tā ir vienīgā tik labi saglabājusies krasta aizsardzības baterija, bez vēsturiskajiem uzslāņojumiem un pilnā būvju komplektā. Šis objekts parāda visu padomju militārās koncepcijas attīstību no 1939. gada līdz pat padomju karaspēka izvešanai 1994. gadā.

Ģeogrāfiskā atrašanas vieta un tai līdzās izbūvētā izeja ar stāvlaukumu pie jūras, padara to labi pieejamu. Latvijā trūkst un nav sakoptu militārā mantojuma objektu, tūristi labprāt apmeklē šādas vietas. Pie tam šim objektam ir saistoša vēsture, kas saistīta gan ar 2. pasaules karu, padomju laiku, Kubas krīzi un Padomju Savienības sabrukumu, kā arī ar jaunās Latvijas valsts Bruņotajiem spēkiem (arī šie spēki atradušies šajā objektā, lai arī neilgu laiku).

Militārā mantojuma objekts atjaunots pārrobežu projekta - ''Latvijas-Igaunijas kopīgais militārā mantojuma tūrisma produkts'' (Est-Lat 156) ietvaros.

Lasi vēl

Komentāri (3)

  • -1
    .Heinrichs 21.04.2021, 16:50:59

    Būt jau labāk,ja lietotu pilnu apzimējumu-nacionālsociālistiskā Vācija,jeb Lielvācija.Tas saīsinājums neskan gana nopietni.
    Otrkārt,vai vajadzētu tā popularizēt PSRS okupantus,protams,vācietis jau arī vēlāk izrādījās ne tas labākais priekš latviešiem,bet tomēr-žīdiski aziātiskais krievu boļševisms bija drausmīgāks.
    Vēsturi jau neizmainīs,tikai var izvēlēties,ko reklamēt,ko ne.

  • -7
    STOPVACZISM 21.04.2021, 19:21:03

    Labi vismaz, ka tā baterija nenostrādāja pa tukšo, bet guva panākumus, atvairot vācu torpēdkuteru uzbrukumu.
    Un tā tuvinot Uzvaru pār hitlerisko režīmu!
    Līdz ar to šāda vēsturiskā mantojuma saglabāšana ir uzteicama.

  • -4
    Arnis Junge 22.04.2021, 14:47:20

    Neviens jau ne slavina, ne noliedz kādus vēstures notikumus. Mums ir vēsture, un tā būtu jāzina. Ja ir saglabājušās kādas liecības, un tās iespējams restaurēt, turklāt padarot tās cilvēkiem pieejamas un izmantojamas - kāpēc gan ne? Par vēsturi arī nav jākaunas, kāda tā bija, tāda bija!

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: