Moli – hercoga Jēkaba laikmeta vienaudži

Ventspils ostu vēsturiskajās hronikās pirmo reizi piemin 14. gadsimtā. Minēts, ka 1341. gadā Ventspils ostā, kas tolaik bija vienīgā osta Baltijas jūras Kurzemes piekrastē, ienākuši divi kuģi ar precēm. Tādēļ pilnīgi iespējams, ka arī pirmās hidrotehniskās būves mūsu ostā parādījušās tajā pašā laikā – ja reiz ostā ienāca kuģi, tas nozīmē, ka tiem bija, kur pietauvoties.

Tomēr, ja arī līdz 1642. gadam ostā kaut kas tika būvēts, tad nelielos apjomos. Īpašu uzplaukumu Ventspils osta piedzīvoja hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642–1682), kad Packules upes grīvā, 7 kilometrus no jūras, tika izveidota kuģu būvētava, kurā uzbūvēja 44 kara kuģus, 60 tirdzniecības un daudzus mazāka izmēra kuģus. Tepat tika radīts mākslīgais baseins, kurā varēja atrasties vairāki simti kara un tirdzniecības kuģu.

Hercogs Jēkabs rūpējās arī par to, lai Ventspils ostā būtu droša kuģošana. Tādēļ viņš nostiprināja ziemeļu krastu Ventas grīvā un uzbūvēja Ziemeļu molu, kas nodrošināja kuģu ienākšanu, cīnoties ar spēcīgajiem ziemeļu vējiem.

Vēlāk, tajā pašā 17. gadsimtā, tika nostiprināts dienvidu krasts un uzbūvēts Dienvidu mols aptuveni 250 metru garumā. Molu konstrukcija sastāvēja no koka pāļu rindas un pakšu kastēm, kas bija pildītas ar fašīnām un akmeņiem.

Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijas impērijai (1795) Ventspils osta ilgu laiku palika bez uzmanības no varas puses, hidrotehnisko būvju stāvoklis pasliktinājās. Nepietiekamo remontu dēļ Dienvidu molu pilnībā izjauca vētras; to atjaunoja tikai 19. gadsimta vidū.

Ventspils ostas un tās hidrotehnisko būvju attīstības un uzplaukuma jauns posms aizsākās 20. gadsimta sākumā, kad tika izbūvēts dzelzceļš, savienojot Ventspili un Maskavu. Būvniecības darbu laikā abi moli tika atjaunoti un izvirzīti jūrā, sasniedzot dabīgo dziļumu 8–8,5 metri.

Pēc inženiera M. Šistovska projekta Dienvidu mols tika pagarināts līdz 1490 m, Ziemeļu – līdz 2059 m. Jūras vārtu platums bija 250 m, kuģošanas kanāla platums – 150 m. Molu galus Šistovskis projektēja kā pagaidu konstrukcijas, pieļaujot, ka nākotnē molu garums varētu vēl pieaugt.

Pirms Pirmā pasaules kara ostā, izņemot hidrotehniskās būves, vēl tika izbūvēta piestātnes līnija gar abiem Ventas krastiem: ar 7,9 m dziļumu – 1600 m garumā, ar 6 m dziļumu – 365 m garumā, dziļais krasts nostiprināts 950 metru garumā. Visām hidrotehniskajām būvēm tolaik kā materiālu izmantoja koku. Piestātņu konstrukciju veidoja blīva koka pāļu siena, kas bija savilkta ar enkuriem. Piestātņu augšējā daļa sastāvēja no pakšu kastēm, kas bija pildītas ar akmeņiem, bet virspusē – planku klājs.

Tilpums aiz pāļu sienas tāpat tika pildīts ar akmeņiem. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara tika izbūvēts dzelzceļa tilts pār Ventu. 1912.–1913. gadā Ventspils pēc saviem darbības apjomiem varēja konkurēt ar ārzemju ostām.

Pirmā pasaules kara laikā osta un tās hidrotehniskās būves būtiski cieta: visu, kas bija dedzināms, nodedzināja krievu armija, kas atkāpās, pārējais tika uzspridzināts. Pakāpeniska ostas un tās būvju atjaunošana aizsākās pēc Latvijas Republikas izveidošanas 1918. gadā. 1937. gadā Ziemeļu mols tika atjaunots 154 metru garumā, Dienvidu mols – 208 metru garumā.

Ventspils ostas vērienīga atjaunošana un attīstība turpinājās plānotās ekonomikas padomju gados, kā arī pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas. Šobrīd Dienvidu mols, izveidojot tā visā garumā promenādi (aptuveni 900 metri), tiek izmantots kā tūrisma objekts un ir viena no populārākajām atpūtas vietām mūsu pilsētā. 1500 metru garais Ziemeļu mols ir rūpnieciskais objekts, un to izmanto kā transporta un cauruļvadu estakādi ķīmisko un naftas ķīmisko piestātņu apkalpošanai.

(Gatavojot materiālu, izmantota informācija no N. Bērziņa Pārskata par ūdensceļu izbūvi un uzturēšanu līdz 1937. gada 1. aprīlim.) 

Foto: Dienvidu mols mūsdienās un uz piestātņu un molu plāna shēmas ar konstruktīviem griezumiem (1988. gads) no hidrobūvju inženiera Borisa Lobkova arhīva.