Ziemassvētki sirsniņā

Nav tā, ka es esmu šo svētku dedzīgākais fans, bet sajūtu es varu noķert, jo to rada bērni un reizēm arī pieaugušie, kas nevar vien sagaidīt svētku kulminācijas dienu. Manā paziņu lokā ir vairāki cilvēki, kas savu svētku egli jau sāk post pašā decembra sākumā, lai tikai ilgāk varētu par šo skaistumu priecāties. Un tas ir tik mīļi, ka pat man, ieraugot rotātās egles un namus, nākas pasmaidīt.

Bet nevaru noliegt, ka bērnībā šos svētkus gaidīju un brīnumam ticēju vairāk nekā tagad. Bet es ļaujos sajūtām, kuras spēj uzburt apkārtējie, un sajūtām, kuras spēj uzburties pašas no sevis. Ne tikai ģimenē var Ziemassvētku brīnumu sajust, bet arī darbā. Man ir gods strādāt kopā ar brīnišķīgiem kolēģiem, kuri prot radīt svētkus. Nedēļas sākumā nācām kopā pie svētku galda, lai cits citam teiktu labos vārdus par tūlīt, tūlīt jau aizvadīto gadu. Tas patiešām bija aizkustinoši un sirdi sildoši, jo ikdienas skrējienā tie paldiesi reizēm arī gaiteņos pazūd un aizmirstas. Un nevajag jau daudz, nevajag lielas dāvanas, pietiek ar smaidu, labiem vārdiem un kopā būšanu. Arī mājās svinot šos svētkus, daudz tiek piedomāts par to, lai mēs visi būtu kopā, kaut uz mirkli, bet šogad gan būs nedaudz savādāk, bet neviens nav teicis, ka būs sliktāk.

Manās mājās nu jau ir uzposta Ziemassvētku egle, rūķi salikti pa palodzēm un sienas rotā meitas darinātās sniegpārsliņas. Ir izplānots svētku mielasts, par kuru ik gadu parūpējas manā ģimenē esošs mednieks. Varbūt daudzi no jums šobrīd sarauc pieri un iekšēji pauž nosodījumu, bet bez šiem vīriem un sievām situācija ne tikai mežā, bet arī pilsētā būtu daudz trakāka. Man ir paveicies – mans mednieks ir ar sirdsapziņu un veselo saprātu, viņš nekad nav gājis mežā pēc gaļas, bet gan baudīt dabu un atpūsties. Medījums ir kā bonuss, kā superbingo, kurš kādam var izkrist un var būt arī tukšā loze. Visam ir jābūt līdzsvarā, laikam jau tāpēc pasaulē ir labais un ļaunais, tikai mēs paši varam izvēlēties, kam pievērsties, kam ticēt un kam būt uzticīgiem. Visas situācijas varam skatīt vismaz no divām pusēm, kā ar to glāzi – vienam tā ir pustukša, bet citam pa pusei pilna.

Gribu lūgt un aicināt ne tikai šajā laikā, kad šķiet, ka visu pasauli klāj miers, atcerēties, ka tā nebūt nav. Un nav jau jāmeklē tālas zemes un citas valstis, varbūt tepat, kaimiņos, kādam klājas grūtāk, iespējams, kādam vienkārši ir skumji un vientuļi, un mēs varam sanākt kopā, lai kaut uz mirkli radītu prieku. Un es zinu, ka šis prieks vairosies un dalīsies tūkstoš daļiņās.