No Ventspils. Personīgi

Nokasīt virskārtu un palūkoties dziļāk – kā radusies tā vai cita zināma un iemīļota vieta pilsētā, kādi cilvēki to ir veidojuši, ielikuši tajā darbu, rūpes un savu sirds degsmi un kāpēc viņiem tas ir bijis svarīgi. Aiz katras norises ieraudzīt personisko stāstu.

Īpašā attieksme, personiskums – tā ir burvība, ko, iespējams, retāk var sastapt lielpilsētās, bet kas jo īpaši spēcīgi izjūtama mazākās kopienās, arī Ventspilī. To pamana un novērtē ne tikai iedzimtie pilsētnieki, bet arī tie, kuri apbružājušies lielpilsētas burzmā. Gatavojot publikāciju par sportošanas un aktīvās atpūtas iespējām mūsu pilsētā, uzklausīju kādu atlētikas zāles apmeklētāju – bijušo rīdzinieku, kurš nesen pārcēlies uz Ventspili. Viņš atzina, ka galvaspilsētā, protams, ir ļoti daudz atlētikas zāļu un visplašākās treniņu iespējas, bet būtība gan vienā, gan otrā gadījumā paliek nemainīga – Ventspilī ir tieši tādas pašas iespējas trenēties un iegūt no tā maksimumu sev, savai fiziskajai labsajūtai un veselībai. Bijušais rīdzinieks salīdzinot atzina, ka, lai arī atlētikas zāle, ko viņš apmeklē Ventspilī, ir mazāka, toties mājīgāka, un pozitīvs aspekts, viņaprāt, ir tajā, ka šeit nav arī tik daudz cilvēku, līdz ar to cits citu vairāk pazīst un sasveicinās – ja ne visos gadījumos kā ar labu paziņu, tad kaut vai neverbāli, uzmetot draudzīgu acu skatienu. Rīgas atlētikas zālēs nereti varot dzirdēt franču, vācu vai arābu valodu, jo pēdējos gados tās apmeklējot daudz ārzemju studentu, bet pietrūkstot tās vienotības un draudzības sajūtas, ko no apkārtējiem var saņemt Ventspilī.

Atgriežoties pie jautājuma par iecienītu vietu ar vēsturi pilsētā, jāatzīst, ka arī mani mazliet skumdināja stāsts par Teņņu bodes – veikala, kas Jūras ielā darbojies jau pagājušā gadsimta 30. gados, – slēgšanu. Lai arī šis veikals man nekad tā īsti nav bijis pa ceļam, dodoties ikdienas gaitās, tas tomēr manā izpratnē ir un paliek stāsts par personisko – nostalģiskas atmiņas par šo vietu paliks gan tiem, kuriem tur patika ikdienā iepirkties un pārmīt arī kādu vārdu ar pārdevējām, gan arī citiem, jo nelielās bodītes nosaukums kā firmas zīme ir zināms, domāju, ikvienam ventspilniekam. Globalizētajā pasaulē, kurā daudzas ikdienas lietas, ieskaitot lielveikalu ķēdes, ir kļuvušas bezpersoniskas, jebkuras šāda personiska stāsta nobeigums šķiet zaudējums. Taču nav šaubu – kamēr vien būs uzņēmīgi ļaudis, kas ar patiesu sirds degsmi, azartu un aizrautību turpinās radīt jaunas idejas, lietas un vietas, vienmēr būs arī telpa, kurā veidoties un turpināties personīgajiem stāstiem.