Bezatkritumu dzīvesveids – ar mēru

Par savu pieredzi, pievēršoties bezatkritumu dzīvesveidam, Laura Arnicāne pastāstīja nesen notikušajā konferencē TEDxRiga, kuras tiešraidi pārraidīja arī Ventspils Galvenā bibliotēka. Sieviete necentās savus klausītājus pārliecināt, ka visiem obligāti jāatsakās no plastmasas iesaiņojuma un jāpiekopj citi šī dzīvesveida principi. Laura stāstīja par to, kā pati aizgājusi galējībās, līdz atskārtusi, ka visu var darīt ar mēru. Bezatkritumu dzīvesveidam Laura pievērsās pirms trim gadiem, iedvesmojoties no šī dzīvesveida aktīvistes Bea Džonsones. Laura kopā ar vīru nolēma arī pamēģināt šos principus savās mājās. Būdama maksimāliste, viņa atbrīvojās no visiem plastmasas priekšmetiem un nosolījās sev vairs nekad nepirkt lietas no plastmasas. «Es pat izbēru savu miskastes saturu uz grīdas un mēģināju to visu sašķirot,» atceras Laura. «Es pat izjaucu skuvekļus un noņēmu vati no vates kociņiem.»

Kādam var šķist, ka bezatkritumu dzīvesveids ir kas ļoti sarežģīts. Laura rosina tomēr pamēģināt kaut vai sākt ar vienu līdzi paņemtu krūzīti, lai varētu dabūt 10% atlaidi kafijas veikalā. Un var gadīties, ka drīz attapsies, ka mājās ir piecas atkritumu šķirošanas sadaļas. Taču tad mājās parādās mušiņas… Kad esi jau aizrāvies ar bezatkritumu dzīvesveidu, prātā nāk ideja pašam pagatavot savu zobu pastu, un tu saproti, ka sodu lietosi visu atlikušo mūžu. Šādu ieskatu, par to, kāds bijis iesākums pašai Laurai, viņa atklāja savā runā. «Bezatkrtitumu dzīves veids sākas ar vienu lietu, bet turpinās ar simtiem citu,» secina sieviete.

Laura atzīstas, ka saukli Dzīve bez atkritumiem uztvērusi nevis kā vadlīniju, bet gan kā absolūto mērķi un izpaudusies kā īstena perfekcioniste. Viņa piedzīvojusi gan veiksmi un lepnumu par sevi, gan arī neveiksmes, vainas apziņu un kaunu. Šīs pieredzes ceļa sākumā viņa jutusi eiforiju – jā, šis ir īstais dzīvesveids! Viņa ļoti lepojās, ka ir daļa no šīs kustības. Viņa dalījās savā pieredzē blogā, iedvesmojot tūkstošiem cilvēku, un tas ļoti cēla viņas pašapziņu. Taču lepnums un panākumi jaucās ar kaunu un vainas apziņu. Reizēm viņai trūka enerģijas un bija kauns par to, ka nesasniedza savus uzstādītos mērķus. Bija brīži, kad Laurai šķita, ka viņu veikalā vēro un pat tiesā, kad viņa iegādājas, piemēram, saldētas ogas plastmasas iepakojumā. Draugi mēdza atvainoties, ka viņiem ir līdzi plastmasas maisiņš, sakot, piemēram, tā: «Mana vecmāmiņa uzstāja, lai es to paņemu».

Ekstrēmā pieeja šai lietai atstājusi iespaidu uz sievietes garīgo stāvokli. Viņa badojās, neskatoties uz to, ka makā bija nauda. Radās distance starp viņu un citiem cilvēkiem, jo viņi Lauru uztvēra gluži kā tiesnesi. Viņa bijusi perfekcioniste visās dzīves jomās, ne tikai bezatkritumu dzīvesveidā. Viņai bija grūti uzsākt sportot, jo apzinājās – kad sāks, darīs to vismaz piecas reizes nedēļā vismaz stundu dienā. Taču viņa nespēj noturēt tik augstu līmeni ilgstoši. Tad labāk nemaz nesākt vispār. Kādā brīdī bija grūti tikt galā ar perfekcionismu arī bezatkritumu dzīvesveidā, tāpēc bijis kārdinājums to pārtraukt. Taču Laurai ļoti rūp vide, un viņa vēlējās atrast veidus, kā dzīvesveidu piemērot savai pārliecībai. Laura iztēlojās līkni, kur vienā pusē ir utopiskais, ideālistiskais bezatkritumu dzīvesveids – cilvēks, kas dzīvo nekurienes vidū un visu nodrošina sev pats. Otrā pusē ir cilvēks, kurš nedomā par plastmasas maisiņiem un reizēm izgāž savus atkritumus mežā. Ja tu nopērc vairākkārt izmantojamu ūdens pudeli, tad pavizies līknē uz to pusi, kur ir bezatkritumu dzīvesveids, ja nopērc plastmasas maisiņu – pavirzies līknē uz otru pusi. «Man liekas pilnīgi normāli, ja pa šo līkni slīdam šurpu turpu, jo esam cilvēki.»

Laura atklājusi, ka cilvēkiem, kuri piekopj bezatkritumu dzīvesveidu, ļoti bieži ir veselīga, nevis kategoriska attieksme pret to. Laura min divas savas draudzenes. Vienai no viņām pieder bezatkritumu dzīvesveida veikaliņš. Taču savam trešajam bērniņam viņa izmanto parastos pamperus. Otra draudzene vada bezatkrituma dzīvesveida veikalu, taču viņa pērk lūpu krāsu un skropstu tušu (plastmasas ietvarā), jo tas ceļ viņas pašapziņu.

«Pasaule nav tik tīra, kā es to gribētu redzēt, un arī es neesmu tik perfekta, kā to gribētu,» atzīstas Laura, kura nonākusi pie secinājuma, ka noteikti ir vērts censties neradīt atkritumus. Tā viņa ietaupa laiku, naudu un enerģiju. Viņa iepērkas daudz mazāk nekā agrāk, tāpēc viņai ir daudz vairāk laika draugiem, ģimenei un sev. Ar vīru abi beiguši strīdēties par to, kas viņiem jāpērk un kur viņi dabūs naudu. Pagājušajā ziemā viņi devās ceļojumā uz Meksiku, un tas izdevās tikai tāpēc, ka vairs neiznieko naudu par lietām, kuras nav vajadzīgas.

Materiāls sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Projekts: DZĪVES VIDES NOSPIEDUMI VAKAR, ŠODIEN, RĪT.