Maisiņa ceļš vēsturē

Aptuveni pusgadsimtu sabiedrībai ir pazīstama tāda lieta kā plastmasas iepirkumu maisiņš, bez kura savu ikdienu vairs nevar iedomāties lielākā daļa mūsdienu cilvēku. Ja 1970. gados plastmasas maisiņš bija unikāls, vien nelielai sabiedrības daļai sasniedzams jaunumus, tad mūsdienās gadā saražo aptuveni 1 000 000 000 000 jeb triljonu maisiņu. Lielākā daļa nonāk mēslainē uz mūžīgiem laikiem.

Vairākos interneta avotos vēstīts, ka polietilēns (vieglā plastmasa) pirmoreiz iegūts starpkaru periodā un tas noticis nejauši kādā ķīmiskajā rūpnīcā Anglijā. Otrā pasaules kara laikā to slepus izmantojušas Lielbritānijas militārpersonas.

Taču pirmo ievērojamo popularitātes vilni plastmasa piedzīvoja pagājušā gadsimta 60. gados. Tolaik tikuši izgatavoti arī pirmie plastmasas maisiņi. Kaut arī pieejamā informācija mēdz būt pretrunīga, vairākos ārvalstu avotos vēstīts, ka par plastmasas maisiņa dzimteni tiek uzskatīta mums netālā Zviedrija. 1960. gadu sākumā vietējais zviedru uzņēmums Celloplast meklējis efektīvākus veidus, kā iesaiņot un pasniegt saražoto produkciju. Trīs cilvēku komanda, kurai bijis uzticēts šis uzdevums, piedāvāja izgatavot polietilēna cauruli, kas apakšējā daļā ir aizdarīta, bet augšpusē – atstāta vaļā. Par pirmā plastmasas maisiņa autoru tiek uzskatīts viens no šīs komandas pārstāvjiem – inženieris Stens Gustavs Tulins. Viņš arī bijis tas, kurš izdomājis atvērtajā galā izgriezt rokturus. Visaugstāk tolaik tika vērtēts Tulina ieguldījums, izgudrojot iepakojumu, kas ir ērtāks, daudzkārt izturīgāks un ilgāku laiku lietojams, salīdzinot ar papīra maisiņu vai turzu.

Aptuveni 1965. gadā Celloplast plastmasas maisiņš bija pazīstams jau daudzviet pasaulē. 1970. gadu beigās plastmasas ražotāji savu produkciju sāka tirgot pārliecinošāk, aizvien uzstājīgāk uzsverot, ka plastmasas maisiņi ir vislabākie. 1980. gadu sākumā divas lielākās veikalu ķēdes ASV – Safeway un Kroger – pārgāja uz plastmasas maisiņiem. Viņu piemēram sekoja arī virkne citu tirdzniecības ķēžu un veikalu. Desmitgades beigās plastmasas maisiņam bija izdevies izkonkurēt papīra turzas jau teju visā pasaulē.

Stena Gustava Tulina dēls Rauls Tulins kādā publikācijā apgalvojis, ka patiesībā viens no tēva mērķiem bijis mazināt piesārņojumu, ko radījuši neizturīgie papīra maisiņi un turzas, ko ātri vien nākas izmest. Tēvam katru dienu kabatā bijis viens papīra maisiņš, ko viņš izmantojis atkal un atkal. Stena Gustava dēls pieļauj, ka, uzzinot par mūsdienu sabiedrības paradumiem vienreiz izmantot un izmest, tēvam, visticamāk, tas nebūtu saprotams un viņš to nosodītu.

Materiāls sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Projekts: DZĪVES VIDES NOSPIEDUMI VAKAR, ŠODIEN, RĪT.