Ketlīna turpina ārstēties

Lai nokļūtu uz kārtējo procedū­ru Ufā, mamma lūdza savai ģimenes ārstei izrakstīt darba nespējas lapu, taču saņēma atteikumu. Ģimenes ārste Jeļena Bernšteine atteikumu izsniegt darba nespējas lapu mammai Kristīnei motivējusi šādi: «Nezinu, uz kurieni un pie kā braucat.»

Kristīne pēc atteikuma saņemšanas bijusi izmisumā: «Krievijas vīza nokārtota uz mana vārda, nopirktas biļetes. Jābrauc. Taču nedēļu ilgs darba kavējums bez attaisnojoša dokumenta nav iedomājams. Es darbu zaudētu.» Gājusi pie cita ārsta ar lūgumu izrakstīt slimības lapu, un viņš piekritis. Kristīne ārsta vārdu nevēlas minēt, baidoties radīt viņam nepatikšanas.

Lai turpinātu actiņas atveseļošanu, Ketlīnai, kam noteikta diagnoze subatrofija, reizi pusgadā jādodas uz Ufu, uz acs piebarošanas operāciju. Tās laikā slimajā actiņā ievada bioloģisku materiālu alloplantu, kas spēj atjaunot audus. Kārtējā reize pienākusi jūlija sākumā. Tomēr Kristīne pieļauj iespēju, ka ģimenes ārste, atsakot izsniegt dokumentu, pildījusi noteikumu prasības. Tieši tā arī noticis.

Bernšteine skaidro, ka izsniegt darba nespējas lapu slima bērna kopšanai ārpus valsts viņai neesot tiesību, taču, tikko mamma ar meitu atgriezušās Latvijā, viņai darba nespējas lapa slima bērna kopšanai ir atvērta. Arī ģimenes ārste Ārija Kalniņa piekrīt kolēģes viedoklim, paužot, ka tā saucamo slimības lapu bērna kopšanai ģimenes ārsts izsniedz tikai gadījumā, kad bērna ārstēšana notiek viņa uzraudzībā. Ārstējoties slimnīcā, dokumentu izsniedz stacionārā.

Veselības inspekcijas sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Raboviča skaidrojumā apstiprina, ka ģimenes ārste rīkojusies, balstoties uz MK noteikumiem nr. 152 Darba nespējas lapu izsniegšanas kārtība. Proti, darba nespējas lapu ārste tiesīga izsniegt tikai uz ceļā pavadīto laiku – dodoties uz un no slimnīcas Krievijā. (Bernšteine, minot šīs tiesības, gan uzsvēra, ka slimības lapa jau nākamajā dienā būtu jāslēdz, kas nav iespējams, jo mamma ar bērnu atrodas aiz robežas.)

Savukārt par slimnīcā pavadītajām dienām darba nespējas dokumentu izsniedz tur, šajā gadījumā – klīnikā Ufā. Arī šāds dokuments, iesniegts darba devējam, uzskatāms par attaisnojumu darba kavējumam.

Šķiet, ka šajā gadījumā nesaprašanos starp mammu un ārsti radījis informācijas trūkums. Tas vēlreiz apliecina, ka pirms došanās ārstēties ārpus valsts robežām neko nedrīkst atstāt līdz galam nenoskaidrotu un atlikt uz pēdējo brīdi. Taču priecīgā ziņa ir tā, ka Ketlīnas actiņa pamazām atveseļojas. Par cerībām uz redzes atjaunošanu gan varēs runāt vēl pēc pusotra gada. Taču šobrīd svarīgi saglabāt pašu actiņu, kas, pateicoties alloplantam, veiksmīgi notiek.