Audžuģimenes uzņem bērnus

Audžuģimenes apņemas uz laiku aprūpēt nepilngadīgos, kuri zināma  iemesla dēļ nevar dzīvot savā ģimenē. Visbiežāk, saka krīzes centra Paspārne vadītāja Ruta Šenkevica, šāda situācija rodas, ja ģimenē konstatēta vardarbība vai vecākiem pārtrauktas viņu tiesības.

Tad situācijas risināšanā iesaistās audžuģimene, kas ne tikai dod nepilngadīgajiem pajumti, bet arī nodarbojas ar viņu izglītošanu, gādā par saturīgu brīvā laika pavadīšanu un māca cieņpilnas attiecības.

Parasti audžuģimenes, izvērtējot savas prasmes un spēkus, piesakās rūpēties par pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. «Pusaudži ir ļoti spuraini, tāpēc viņus audžuģimenes pieņem retāk. Lai nebūtu pārpratumu, potenciālajiem audžuvecākiem iesaku vispirms krīzes centros, kur bērni nonāk pēc izņemšanas no īstās ģimenes, painteresēties par viņu veselības stāvokli un uzvedību, lai pēc tam nav jānožēlo,» pamāca Šenkevica.

Šāda izpēte, viņasprāt, nav kaprīze vai labuma meklēšana, bet savu spēku un iespēju izvērtēšana. Tieši šī iemesla dēļ vairāki ventspilnieki atsaukušies tikai atkārtotam aicinājumam kļūt par audžuģimeni. Viena no tām šobrīd rūpējas par brālīti un māsiņu (7 un 8 g.v.): «Mums laikam ir paveicies, jo bērni ir jauki un uzklausa mūs, ja pamācām, ko var darīt, ko ne. Mums ar vīru ir divi bērni, bet nešķirojam, kurš ir mūsu, kurš audžubērns. Visi kopā strādājam dārzā, uzkopjam māju un braucam atpūsties.»

Savukārt citā ģimenē ienācis 11 gadus vecs puisēns: «Labs kontakts mums izveidojās jau pirmajā reizē, kad aizbraucām iepazīties ar zēnu, kura mātei uz laiku atņemtas tiesības audzināt viņu.» Pusaudža ienākšana ģimenē nedaudz mainījusi tās ritmu un ieradumus. Piemēram, tagad, uz galda jābūt brokastu pārslām, daudz biežāk jādodas pastaigāties, jo bērnam nepieciešamas fiziskās aktivitātes.

Dažas audžuģimenes pieļauj, ka varētu kļūt par bērnu aizbildņiem vai adoptēt viņus, bet tas nav obligāts nosacījums. Svarīgākais ir parādīt bērniem, ka var dzīvot draudzīgi un saticīgi.